Varat ticēt vai nē, bet nu ir pienācis tas brīdis, kad es izskatos un jūtos labāk kā jebkad savā dzīvē. Tb "izskatos un jūtos" vienlaicīgi. Jo nevar jau neko teikt: 20 gadu vecumā es biju glīts meitēns, bet, atpakaļ paskatoties, toreiz es biju īsta pāķene - nemācēju ne ģērbties, ne uzvesties, un kur nu vēl kompleksi - uuuuuu! - vietā un nevietā. Un 30 gados es izskatījos visnotaļ smuka, tak jutos šausmīgi nelaimīga.
Un tagad jau bezmaz varētu teikt: "ak, mirkli apstājies, tu esi skaists!", beeeeet man ir aizdomas, ka vēl kaut kad vēlāk, varbūt pēc gada, diviem vai cik tur es teikšu, ka ir vēl labāk kā šodien;)
Nav slikti 42 gados, ne?;)