Pātaru Ansis (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} kuminjsh) rakstīja,@ 2011-06-16 08:40:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Atrasts internetā - interesanti:)
- Vai jūs varat paskaidrot, ko jums nozīmē goda jēdziens?
- Nekas nevar būt augstāks par godu – īpaši vīrieša godu. Par sievietes godu nerunāsim, tam vispār nav jāpieskaras, kurš dara negodu sievietei, tas ir ne vien negodīgs cilvēks, tas ir izdzimtenis. Vīrietis tādēļ arī ir stiprs, ka, ja viņa gods tiek aizskarts, viņš to var izlabot. Es jums pateikšu par godu pravieša vārdiem. Beduīni aizgāja pie pravieša un pajautāja: „Ak, pravieti, ko musulmanim nekad nepiedos Dievs? Un kas viņam liegs ieeju paradīzē?” Pravietis atbildēja: „Visus mūsu grēkus žēlsirdīgais Dievs piedod, bet viņš nepiedod to, ka kāds ir aizskāris kāda cita godu un cieņu.” Lūk, šo grēku nedzēš ne laiks, ne nožēla. Ja es esmu aizskāris tavu godu un cieņu, tad, kamēr tu man neesi piedevis, es nekādi nevaru tikt paradīzē. Un kamēr tu man neesi piedevis, es visus tavus grēkus uzveļu sev.
Kad čečenam ir piecpadsmit gadi, viņu uzskata par pilntiesīgu vīrieti un tēvs viņam dāvina kinžalu. Un kas bija rakstīts uz kinžala? „Dvēseli – Dievam, mīlestību – sievai, godu – sev.” Bez goda vīrietis nevienam nav vajadzīgs, arī Dievam ne.
- Iedomājieties šādu situāciju: pa vienu ceļu brauc vadītāji, kuri uzskata par godu palaist garām otru, pa otru ceļu brauc vadītāji, kuri uzskata par savu godu nelaist garām nevienu. Pa kuru ceļu, jūsuprāt, mašīnas brauktu ātrāk?
- Ja uz abiem ceļiem būtu bijuši vīrieši ar godu, šis jautājums atkristu pats no sevis. Tur nebūtu nepieciešams nekāds regulētājs. Tā būtu normāla divvirzienu satiksme, korķu nebūtu. Es jums pastāstīšu piemēru. Pirms trim dienām pagriezienā man ceļu aizšķērsoja mašīna. Pat numuru pateikšu – XXXXX, balts mersedess, džips. Lai gan viņam un man bija vienāda priekšroka, es nolēmu viņu palaist, un viņš redzēja manu mašīnu, bet aiz tās neredzēja manu apsardzes mašīnu – un es taču nevaru, kamēr apsardzes mašīna nav pabraukusi atpakaļ, palaist viņu, vai ne? Un es viņam māju ar roku, žestiem rādot, ka aizmugurē mašīna pabrauks atpakaļ un es viņu palaidīšu. Un tas jaunais cilvēks – vispirms viņš kaut ko klaigāja, un, kad es viņu palaidu, es domāju, ka viņš paldies pateiks, bet viņš man vidējo pirkstu parādīja – „fak jū”. Un tik neķītri to parādīja! Es to esmu redzējis amerikāņu filmās, un, ja sieviete jums parāda „fak jū”, tas pat varētu būt kompliments, bet šeit... Es biju ļoti sarūgtināts, bet es taču esmu pieaudzis cilvēks – agresiju vajag kontrolēt. Tomēr es nolēmu, ka viņu vajag audzināt, un, ja nepieciešams, fiziski, un, kad es viņu panācu un viņš nolaida logu, tur sēdēja tāds glamūra paskata jauns latvietis. Es patiešām gribēju viņu iepļaukāt, jo viņš jau nav vīrietis – ja viņš būtu vīrietis, es viņam varbūt ar dūri būtu iesitis, akurāti, pa zodu. Bet es viņam gribēju tādu vieglu pļauku. Bet es ieraudzīju, ka viņam blakus sēž sieviete un pateicu: „Tava laime, ka tev blakus sēž sieviete, madāma.” Čečeniem parasti, kad blakus ir bērni un sievietes, tad lika mierā pat asinsienaidniekus – tajā brīdī necīnījās. Ja tu esi nogalinājis manu tēvu, bet tu ej ar dēlu, meitu vai savu sievu, man bija jāmeklē cits brīdis – kad tu esi viens. Un tādēļ es atvainojos tai sievietei, viņam pateicu – saki paldies viņai, bet nenoturējos un viņu aiz auss kā skolas direktors skolnieku tā mazliet saņēmu un palaidu. Pateicu – lūk, mana mašīna, tāds un tāds numurs, mani sauc Bislans, atrast mani var, būtu labi, ja tu mani atrastu un atvainotos. Bet šodien es tevi neaiztikšu, jo tu esi ar sievieti. Izrādījās, ka tā ir viņa darba devēja, un viņš ir vai nu viņas šoferis vai apsargs. Un tad viņš atvainojās. Pateica, jā, es jūs pazinu. Es viņam teicu – protams, tu esi izdzimtenis, tu atvainojies tikai tad, kad mani pazini, bet iznāk, ja es būtu bijis vienkāršs Latgales vai Kurzemes Pēteris, vienkāršs puisis, tev nevajadzētu man atvainoties? Vai tad nevarēja uzreiz, kad stiklu nolaida, atvainoties, pateikt – nu, neizturēja nervi, atvaino cienījamais, un tēma būtu izsmelta. Bet es uzskatīju par pienākumu viņu pamācīt, un, ja es viņu šodien nepamācītu, viņš rīt varētu satikt tādu pašu kā viņš, kas arī nedod ceļu. Bet mēs labāk brauksim pa tiem ceļiem, kur abās pusēs brauc tādi, kuri dod viens otram ceļu.
- Es atļaušos atgriezties pie Dostojevska, kurš dienasgrāmatās apraksta situāciju: tu stāvi uz ielas un dzirdi, ka divi cilvēki sarunājas, un kļūst skaidrs, ka viens no viņiem iet organizēt sprādzienu; iespējams, šajā sprādzienā ies bojā nevainīgi cilvēki. Ko tev darīt – ja tu iesi uz policiju un pastāstīsi par sprādzienu, tu būsi ziņu pienesējs, nodevējs, bet, ja neiesi, var ciest nevainīgi cilvēki. Ko jūs darītu līdzīgā situācijā?
- Dostojevskis patiešām bija godīgs cilvēks. Taču es domāju, ka pats godīgākais tajā brīdī būtu nevis domāt un iet uz policiju, bet maksimāli pašam novērst šo sprādzienu. Ja vajadzīgs, pat par savas dzīvības cenu. Kamēr es domātu, vai iet uz policiju, kamēr uz turieni ietu, varbūt jau viņi būtu uzspridzinājuši. Tad taču tas būtu uz Dostojevska sirdsapziņas. Saprotiet, kāpēc es nemīlu iedziļinājušos domātājus? Viņiem prāts apsteidz sirdi. Es tomēr uzskatu, ka mūsu sirdij vienmēr jāstāv pāri prātam.
-Ja jums ir tik augstas prasības pret vīrieša godu, kā jūs varat darboties vidē, kur, kā liekas, gods nav cieņā?
- Īpaši pasvītrojiet – latviešu vidē, kur afēristi sevi uzskata par biznesmeņiem. Biznesmenis no angļu valodas var tikt tulkots kā goda vīrs, kā tāds, kurš tur vārdu. Latvijā šis jēdziens ir samaitāts. Intriganti, afēristi, starpnieki, bodnieki, bandīti – visi sevi uzskata par biznesmeņiem. Lūk, jūs man tagad uzdevāt vienu no pašiem grūtākajiem jautājumiem. Tā arī ir cīņa, tas arī ir Dostojevska jautājums – skriet uz policiju un ziņot par tiem biznesmeņiem vai arī katru dienu ar personisko piemēru demonstrēt, ka var būt biznesmenis, bet ne pašlabuma meklētājs, var būt labs uzņēmējs, bet nepārvērsties par bodnieku. Maksimāli neņemt no viņiem slikto, nenolaisties līdz viņu līmenim. Viens biznesmenis nemaksā otram, otram rēķinā ir nauda, bet viņš par spīti nemaksā tam otram. Es viņam jautāju: „Kāpēc?” Bet viņš man atbild: „Bet man tas otrs arī kavē.” „Bet kāds tam sakars ar to otru,” es jautāju, „tas, kas tev maksā, tas taču nekavē!” Un tāda savstarpēja samaitātība izplatās par visu valsti. Bet labāk es jums pateikšu, kādu modeli es esmu atradis, kā to Latvijā izdarīt. Visos līmeņos! Saeimā, ministrijās, politikā...
- Ko izdarīt? Cīnīties ar negodīgumu?
- Jā! Cīnīties ar negodīgumu un sistēmu, kas to rada. Kā es varētu šodien apvienot Latvijas sabiedrību, ieviest valdību, kas patiešām būtu tautas saskaņas valdība? Pirmkārt. Jums šodien pietrūkst godīgas, atklātas sarunas savā starpā. Ne tikai starp krieviem un latviešiem, bet arī starp pašiem latviešiem. Paskaidroju, kāpēc. Jo latvieši ļoti daudz nav turējuši vārdu cits cita priekšā. Biznesā, dzīvē, pat vīrs sievas priekšā bieži vien, apsolījis aizvest uz teātri – neaizveda, apsolīja kažoku nopirkt – nenopirka. Tik daudz vainas sajūtas un apkrāpšanas sabiedrībā! Tagad, sakiet, man lūdzu: kāda godīga saruna var notikt starp latviešiem, ja viņiem ir tik daudz vainas sajūtas? Ja mēs kaut ko darām otram vainas dēļ, nekad nebūs godīga rezultāta. Un vainas sajūta pāriet baiļu sajūtā. Tāpēc es latviešiem saku – aizvāciet aizdomīgumu, aizvāciet kompleksus, aizvāciet neizrunāšanu līdz galam!
- Kā jūs vērtējat savas iespējas ietekmēt politiski ekonomisko procesu Latvijā?
- Tas pats piemērs ar mašīnu – ja pie tās stūres būtu sēdējis valsts prezidents, specdienesta priekšnieks, pašas spēcīgākās šīs valsts spēka ministrijas ministrs, es jums garantēju, ka es būtu rīkojies tāpat. Vismaz tikmēr, kamēr viņa apsargi neizskrietu, es paspētu viņu saņemt aiz auss. Es jums došu vēl citu piemēru. Līdz cara laikam Čečenijā arī bija kņazi, augstākās kārtas, zemnieki, strādnieki, bet bija goda kodekss – visiem čečeniem bija atļauts nēsāt vienāda garuma kinžalu. Gan kņazam, gan oligarham, gan vienkāršam cilvēkam. Tas pielīdzināja visus. Un kad čečenu kņazs cīnījās ar vienkāršu zemkopi, neviens neiejaucās, un viņi godīgi ar kinžaliem cīnījās. Tātad viņu gods bija vienlīdzīgs, lai gan ekonomiski viņi varēja būt ļoti atšķirīgi. Lūk, mums vajag ņemt piemēru no čečenu tradīcijām, ka neatkarīgi, kas tas būtu – oligarhs, Itera, gāzinieks, naftinieks, vai tas pats – es, Bislans, mums ir vienādi jārunā ar ikvienu cilvēku.
Ticiet man, ja manā situācijā būtu kāds cits un brauktu ar tādu mazu mašīnīti, viņš nodomātu – bet kāpēc man iesaistīties, dārga mašīna, bet ja nu tur pēkšņi sēž kāds drošības orgānu darbinieks, bet ja nu pēkšņi tur sēž oligarhs, ja nu pēkšņi kāds īsts bandīts... Kāda starpība, kas tur sēž! Ja tu esi pārliecināts, tev līdz ausij jāvar aizsniegties! Jebkādā veidā! Man nav jāsēž un jāmin kā Dostojevskim – vai man ir jāskrien uz policiju vai vēl kas jādara. Man ir jāpieiet un jāizdara sava pilsoniskā lieta. Kamēr es skriešu uz policiju, viņi desmit reizes uzspridzinās.
- No kuriens jums tāda ilūzija, ka (politiķiem) kaut kas varētu mainīties?
- Tā ir jūsu latviešu nepilnvērtības sajūta. Jums tā ir ilūzija, bet es savu spēku zinu. Ja es viņam esmu piedevis kā pilsonim, bet viņš vienalga turpinās nodarboties ar tām nejēdzībām, ko iepriekš, proti, viņš manu cēlsirdību, jūsu cēlsirdību, deputātu cēlsirdību uzņems kā vājumu – tautas ticību, kas viņiem piedevusi, uzskatīs par vājumu, es tad pirmais viņiem sprandu lauzīšu. Lūk, atšķirībā no jums es nedomāju – labosies vai nelabosies, es viņiem gribu vienkārši dot iespēju, bet pēc tam, ko darīt – es jau pats zinu. Es pēc tam nešaubīšos.
- Bet pēc tam – sprandu?
- Likuma ietvaros! Pēc tam – mainīt pie velna mātes specdienestu priekšniekus – lai viņi tur nestāvētu starp Maskavu un Vašingtonu, nenodarbotos ar intrigām, bet pirmām kārtām – lai sāktu lauzt sprandas. Protams! Savādāk viņi šeit tik labi iekārtojušies, viņus nekur neredz, un viņi liecas visu priekšā. Kas tas ir? Tauta, uzticība, lūk, par ko ir runa. Bet tauta – tas ir kas? Ejiet uz Latgali, Roju, visurieni. Meklējiet tos, kas ir saistīti ar zemi, vienkāršos cilvēkus. Paši tīrākie nācijas slāņi, es uzskatu, tur dzīvo. Tas ir mūsu nacionālais dārgums. Varbūt viņi nav tik izglītoti, viņi šodien nav gatavi vadīt, taču audzināt viņus, dot zināšanas vajag. Jautājums ir – vai mēs šos afēristus aizvācam.
Taisām civilizētu lobiju. Ja mēs gribam būt neatkarīga valsts, tad izdomāsim finansu instrumentu, lai tā būtu jauna nacionāla banka vai jauna asociācija, bet pirmām kārtām, valstij jādomā par vietējiem uzņēmējiem. Īpaši tiem, kas darbojas zivjapstrādē, gaļas pārstrādāšanā un piena ražošanā. Tie ir trīs mūsu nacionālie zīmoli. Pluss – lauksaimniecība, tikai nevis piena pārstrādātāji, bet piena ražotāji – zemnieki. Tādēļ lai neapvainojas ne Strautiņš, ne Šķēle, jo tas ir nepareizi – par 18 santīmiem pirkt pilnpienu no zemniekiem, desmit reizes atšķaidīt un šo atšķaidīto šķidrumu pārdot par 50 santīmiem.
Vēl – kas ir mūsu nacionālais zīmols? Trīs ostas, Latvijas meži – tas ir nevis vienkārši zīmols, bet tas ir Latvijas simbols. Tas ir kā mūsu karogs, kā mūsu konstitūcija, kā mūsu parlaments, kā mūsu varas atribūti. Latvijas balzāms – tas ir mūsu zīmols, tas ir mūsu simbols...
- Kurš pieder krieviem.
- Šprotes – tas ir mūsu zīmols. Tas ir mūsu simbols. Laima – arī tas ir mūsu zīmols. Tagad atbildiet man lūdzu, pilsoņi latvieši, Latvijas balzāmu nopirka krievi, ja rīt mūsu Latvijas balzāms nenesīs peļņu, viņš to līniju aizvērs un vienkārši ražos Stoļičnuju. Latvijas nepatriotam tas zīmols neko nenozīmē. Viņam ir tikai cipari. Nauda, nauda, nauda. Matemātika. Laima – rīt Kotdivuārā atkal būs karš, šokolādes cena pacelsies, un mūsu zīmols zaudēs savu nozīmi. Bet tagad pasakiet, lūdzu, kā jūs sevi varat uzskatīt par neatkarīgu nāciju bez simboliem? Ja visi jūsu simboli – piens, zivis, gaļa pieder svešiem, tie no simboliem pārvēršas par parastiem zīmoliem.
- Jūs iepriekš teicāt, ka visas valstis izveidojušās agresijas rezultātā, bet latvieši – balstoties dziesmās un dejās.
- Žēlsirdīgais Dievs jums pie maziem zaudējumiem, pie minimālām dejām un dziesmām ļāvis nopelnīt neatkarību. Jūs nezināt neatkarības cenu. Jo tur OMON, pāris nejaušu ložu, jūs – ar dziesmām un dejām. Pat himnu jūs esat izdomājuši, kas beidzas ar vārdiem – lai šajā zemē mierīgi dejotu meitenes un dziedātu puiši. Par ko jūs runājat! Himnu vajag mainīt, vienkārši man nav tiesību latviešiem ko tādu ieteikt, bet kā pilsonis es uzskatu, ka latviešu himnu vajag mainīt. Priekš kam jums tik daudz dziedošu zēnu un dejojošu meiteņu? Vai jums visa dzīves jēga būtu griezties dejā un dziesmas dziedāt? Tas taču pazemina latviešu pašnovērtējumu! Es taču nesaku, ka jūsu himnai vajadzētu būt kā čečeniem, kas sākas ar vārdiem, ka čečeni radās, kad vilcene dzemdēja, un visā himnā ir ļoti daudz kā kareivīga. Prātu vajag, taču kultūrai jābūt ar mēru. Jā, mēs it kā vēršamies pie Dieva, bet galu galā mēs laižamies dejā. Zēni, tā taču nav diskotēka!
- Bet kā jūs uzskatāt, būtu jābeidzas Latvijas himnai?
- Lai Dievs būtu žēlsirdīgs. Lai tas ne tikai mūs sargātu, bet lai tas arī mums piedotu. Tā ka zēni, nolemiet –vai jūs esat diskotēkā vai valstī. Es jūsu prātu un jūsu kultūru jau tāpat esmu ievērojis, bet man taču ir jārunā arī par jūsu vājībām.
- Kādu diagnozi jūs uzstādītu latviešu slimībai?
- Šeit 90 procenti cilvēkiem ir depresija. Latvijā ir depresija! Depresija bija 1995. gadā, depresija bija 2000. gadā, pašlaik atkal ir depresija. Vienmēr ir depresija.
- Tas varētu būt arī slinkuma apzīmējums.
Nīče teica: prāta bezdarbība rada monstrus. Protams, ka slinkums ir depresijas pirmais līdzinieks. Un pirmais, kas depresiju var uzvarēt, tā ir vīrišķība. Kad cilvēks ir stiprs garā, viņš uzreiz sevī slāpē depresiju. Tu atnāc pie manis ciemos, bet man ir vīrišķība, es ceļos, uzvelku uzvalku, uzklāju galdu – salam aleikum, tu esi mans viesis. Un mana depresija ir prom. Jūs zināt, kāds bija čečeniem paradums? Nomirst tēvs, tev mājās ir sēras, bet tavs draugs no kaimiņu ciema nezina, ka tev mājās ir sēras un pie tevis atnāk viesis. Tu noslēp tēvu blakus istabā, tu neizrādi draugam, ka tev ir nomiris tēvs, tu viņu sagaidi kā viesi, paēdini, padzirdini, tu nebojā viņam garastāvokli. Tu viņu pavadi kā viesi un tikai tad ej pie tēva. Lūk, tāda bija paraža. Un lūk, cik lielā mērā vīrieši Latvijā būs vīrišķīgi, tajā mērā diagnoze „depresija” Latvijā atkāpsies. Depresija atbilst sievietēm, mēnešreizes, depresija – es uzskatu, ka tas ir viens un tas pats. Tā arī varat uzrakstīt. Mana kritika ir aiz cieņas, saprotiet mani pareizi. Bet jūs tādu interviju gatavojat, bet latvieši pašreiz ir depresijā, krīze, bet kad cilvēks ir depresijā, viņš uztver vēl sāpīgāk!
Fragmenti no intervijas ar čečenu uzņēmēju Bislanu Abdulmuslimovu, žurnālam Rīgas Laiks/2011.marts/
- Vai jūs varat paskaidrot, ko jums nozīmē goda jēdziens?
- Nekas nevar būt augstāks par godu – īpaši vīrieša godu. Par sievietes godu nerunāsim, tam vispār nav jāpieskaras, kurš dara negodu sievietei, tas ir ne vien negodīgs cilvēks, tas ir izdzimtenis. Vīrietis tādēļ arī ir stiprs, ka, ja viņa gods tiek aizskarts, viņš to var izlabot. Es jums pateikšu par godu pravieša vārdiem. Beduīni aizgāja pie pravieša un pajautāja: „Ak, pravieti, ko musulmanim nekad nepiedos Dievs? Un kas viņam liegs ieeju paradīzē?” Pravietis atbildēja: „Visus mūsu grēkus žēlsirdīgais Dievs piedod, bet viņš nepiedod to, ka kāds ir aizskāris kāda cita godu un cieņu.” Lūk, šo grēku nedzēš ne laiks, ne nožēla. Ja es esmu aizskāris tavu godu un cieņu, tad, kamēr tu man neesi piedevis, es nekādi nevaru tikt paradīzē. Un kamēr tu man neesi piedevis, es visus tavus grēkus uzveļu sev.
Kad čečenam ir piecpadsmit gadi, viņu uzskata par pilntiesīgu vīrieti un tēvs viņam dāvina kinžalu. Un kas bija rakstīts uz kinžala? „Dvēseli – Dievam, mīlestību – sievai, godu – sev.” Bez goda vīrietis nevienam nav vajadzīgs, arī Dievam ne.
- Iedomājieties šādu situāciju: pa vienu ceļu brauc vadītāji, kuri uzskata par godu palaist garām otru, pa otru ceļu brauc vadītāji, kuri uzskata par savu godu nelaist garām nevienu. Pa kuru ceļu, jūsuprāt, mašīnas brauktu ātrāk?
- Ja uz abiem ceļiem būtu bijuši vīrieši ar godu, šis jautājums atkristu pats no sevis. Tur nebūtu nepieciešams nekāds regulētājs. Tā būtu normāla divvirzienu satiksme, korķu nebūtu. Es jums pastāstīšu piemēru. Pirms trim dienām pagriezienā man ceļu aizšķērsoja mašīna. Pat numuru pateikšu – XXXXX, balts mersedess, džips. Lai gan viņam un man bija vienāda priekšroka, es nolēmu viņu palaist, un viņš redzēja manu mašīnu, bet aiz tās neredzēja manu apsardzes mašīnu – un es taču nevaru, kamēr apsardzes mašīna nav pabraukusi atpakaļ, palaist viņu, vai ne? Un es viņam māju ar roku, žestiem rādot, ka aizmugurē mašīna pabrauks atpakaļ un es viņu palaidīšu. Un tas jaunais cilvēks – vispirms viņš kaut ko klaigāja, un, kad es viņu palaidu, es domāju, ka viņš paldies pateiks, bet viņš man vidējo pirkstu parādīja – „fak jū”. Un tik neķītri to parādīja! Es to esmu redzējis amerikāņu filmās, un, ja sieviete jums parāda „fak jū”, tas pat varētu būt kompliments, bet šeit... Es biju ļoti sarūgtināts, bet es taču esmu pieaudzis cilvēks – agresiju vajag kontrolēt. Tomēr es nolēmu, ka viņu vajag audzināt, un, ja nepieciešams, fiziski, un, kad es viņu panācu un viņš nolaida logu, tur sēdēja tāds glamūra paskata jauns latvietis. Es patiešām gribēju viņu iepļaukāt, jo viņš jau nav vīrietis – ja viņš būtu vīrietis, es viņam varbūt ar dūri būtu iesitis, akurāti, pa zodu. Bet es viņam gribēju tādu vieglu pļauku. Bet es ieraudzīju, ka viņam blakus sēž sieviete un pateicu: „Tava laime, ka tev blakus sēž sieviete, madāma.” Čečeniem parasti, kad blakus ir bērni un sievietes, tad lika mierā pat asinsienaidniekus – tajā brīdī necīnījās. Ja tu esi nogalinājis manu tēvu, bet tu ej ar dēlu, meitu vai savu sievu, man bija jāmeklē cits brīdis – kad tu esi viens. Un tādēļ es atvainojos tai sievietei, viņam pateicu – saki paldies viņai, bet nenoturējos un viņu aiz auss kā skolas direktors skolnieku tā mazliet saņēmu un palaidu. Pateicu – lūk, mana mašīna, tāds un tāds numurs, mani sauc Bislans, atrast mani var, būtu labi, ja tu mani atrastu un atvainotos. Bet šodien es tevi neaiztikšu, jo tu esi ar sievieti. Izrādījās, ka tā ir viņa darba devēja, un viņš ir vai nu viņas šoferis vai apsargs. Un tad viņš atvainojās. Pateica, jā, es jūs pazinu. Es viņam teicu – protams, tu esi izdzimtenis, tu atvainojies tikai tad, kad mani pazini, bet iznāk, ja es būtu bijis vienkāršs Latgales vai Kurzemes Pēteris, vienkāršs puisis, tev nevajadzētu man atvainoties? Vai tad nevarēja uzreiz, kad stiklu nolaida, atvainoties, pateikt – nu, neizturēja nervi, atvaino cienījamais, un tēma būtu izsmelta. Bet es uzskatīju par pienākumu viņu pamācīt, un, ja es viņu šodien nepamācītu, viņš rīt varētu satikt tādu pašu kā viņš, kas arī nedod ceļu. Bet mēs labāk brauksim pa tiem ceļiem, kur abās pusēs brauc tādi, kuri dod viens otram ceļu.
- Es atļaušos atgriezties pie Dostojevska, kurš dienasgrāmatās apraksta situāciju: tu stāvi uz ielas un dzirdi, ka divi cilvēki sarunājas, un kļūst skaidrs, ka viens no viņiem iet organizēt sprādzienu; iespējams, šajā sprādzienā ies bojā nevainīgi cilvēki. Ko tev darīt – ja tu iesi uz policiju un pastāstīsi par sprādzienu, tu būsi ziņu pienesējs, nodevējs, bet, ja neiesi, var ciest nevainīgi cilvēki. Ko jūs darītu līdzīgā situācijā?
- Dostojevskis patiešām bija godīgs cilvēks. Taču es domāju, ka pats godīgākais tajā brīdī būtu nevis domāt un iet uz policiju, bet maksimāli pašam novērst šo sprādzienu. Ja vajadzīgs, pat par savas dzīvības cenu. Kamēr es domātu, vai iet uz policiju, kamēr uz turieni ietu, varbūt jau viņi būtu uzspridzinājuši. Tad taču tas būtu uz Dostojevska sirdsapziņas. Saprotiet, kāpēc es nemīlu iedziļinājušos domātājus? Viņiem prāts apsteidz sirdi. Es tomēr uzskatu, ka mūsu sirdij vienmēr jāstāv pāri prātam.
-Ja jums ir tik augstas prasības pret vīrieša godu, kā jūs varat darboties vidē, kur, kā liekas, gods nav cieņā?
- Īpaši pasvītrojiet – latviešu vidē, kur afēristi sevi uzskata par biznesmeņiem. Biznesmenis no angļu valodas var tikt tulkots kā goda vīrs, kā tāds, kurš tur vārdu. Latvijā šis jēdziens ir samaitāts. Intriganti, afēristi, starpnieki, bodnieki, bandīti – visi sevi uzskata par biznesmeņiem. Lūk, jūs man tagad uzdevāt vienu no pašiem grūtākajiem jautājumiem. Tā arī ir cīņa, tas arī ir Dostojevska jautājums – skriet uz policiju un ziņot par tiem biznesmeņiem vai arī katru dienu ar personisko piemēru demonstrēt, ka var būt biznesmenis, bet ne pašlabuma meklētājs, var būt labs uzņēmējs, bet nepārvērsties par bodnieku. Maksimāli neņemt no viņiem slikto, nenolaisties līdz viņu līmenim. Viens biznesmenis nemaksā otram, otram rēķinā ir nauda, bet viņš par spīti nemaksā tam otram. Es viņam jautāju: „Kāpēc?” Bet viņš man atbild: „Bet man tas otrs arī kavē.” „Bet kāds tam sakars ar to otru,” es jautāju, „tas, kas tev maksā, tas taču nekavē!” Un tāda savstarpēja samaitātība izplatās par visu valsti. Bet labāk es jums pateikšu, kādu modeli es esmu atradis, kā to Latvijā izdarīt. Visos līmeņos! Saeimā, ministrijās, politikā...
- Ko izdarīt? Cīnīties ar negodīgumu?
- Jā! Cīnīties ar negodīgumu un sistēmu, kas to rada. Kā es varētu šodien apvienot Latvijas sabiedrību, ieviest valdību, kas patiešām būtu tautas saskaņas valdība? Pirmkārt. Jums šodien pietrūkst godīgas, atklātas sarunas savā starpā. Ne tikai starp krieviem un latviešiem, bet arī starp pašiem latviešiem. Paskaidroju, kāpēc. Jo latvieši ļoti daudz nav turējuši vārdu cits cita priekšā. Biznesā, dzīvē, pat vīrs sievas priekšā bieži vien, apsolījis aizvest uz teātri – neaizveda, apsolīja kažoku nopirkt – nenopirka. Tik daudz vainas sajūtas un apkrāpšanas sabiedrībā! Tagad, sakiet, man lūdzu: kāda godīga saruna var notikt starp latviešiem, ja viņiem ir tik daudz vainas sajūtas? Ja mēs kaut ko darām otram vainas dēļ, nekad nebūs godīga rezultāta. Un vainas sajūta pāriet baiļu sajūtā. Tāpēc es latviešiem saku – aizvāciet aizdomīgumu, aizvāciet kompleksus, aizvāciet neizrunāšanu līdz galam!
- Kā jūs vērtējat savas iespējas ietekmēt politiski ekonomisko procesu Latvijā?
- Tas pats piemērs ar mašīnu – ja pie tās stūres būtu sēdējis valsts prezidents, specdienesta priekšnieks, pašas spēcīgākās šīs valsts spēka ministrijas ministrs, es jums garantēju, ka es būtu rīkojies tāpat. Vismaz tikmēr, kamēr viņa apsargi neizskrietu, es paspētu viņu saņemt aiz auss. Es jums došu vēl citu piemēru. Līdz cara laikam Čečenijā arī bija kņazi, augstākās kārtas, zemnieki, strādnieki, bet bija goda kodekss – visiem čečeniem bija atļauts nēsāt vienāda garuma kinžalu. Gan kņazam, gan oligarham, gan vienkāršam cilvēkam. Tas pielīdzināja visus. Un kad čečenu kņazs cīnījās ar vienkāršu zemkopi, neviens neiejaucās, un viņi godīgi ar kinžaliem cīnījās. Tātad viņu gods bija vienlīdzīgs, lai gan ekonomiski viņi varēja būt ļoti atšķirīgi. Lūk, mums vajag ņemt piemēru no čečenu tradīcijām, ka neatkarīgi, kas tas būtu – oligarhs, Itera, gāzinieks, naftinieks, vai tas pats – es, Bislans, mums ir vienādi jārunā ar ikvienu cilvēku.
Ticiet man, ja manā situācijā būtu kāds cits un brauktu ar tādu mazu mašīnīti, viņš nodomātu – bet kāpēc man iesaistīties, dārga mašīna, bet ja nu tur pēkšņi sēž kāds drošības orgānu darbinieks, bet ja nu pēkšņi tur sēž oligarhs, ja nu pēkšņi kāds īsts bandīts... Kāda starpība, kas tur sēž! Ja tu esi pārliecināts, tev līdz ausij jāvar aizsniegties! Jebkādā veidā! Man nav jāsēž un jāmin kā Dostojevskim – vai man ir jāskrien uz policiju vai vēl kas jādara. Man ir jāpieiet un jāizdara sava pilsoniskā lieta. Kamēr es skriešu uz policiju, viņi desmit reizes uzspridzinās.
- No kuriens jums tāda ilūzija, ka (politiķiem) kaut kas varētu mainīties?
- Tā ir jūsu latviešu nepilnvērtības sajūta. Jums tā ir ilūzija, bet es savu spēku zinu. Ja es viņam esmu piedevis kā pilsonim, bet viņš vienalga turpinās nodarboties ar tām nejēdzībām, ko iepriekš, proti, viņš manu cēlsirdību, jūsu cēlsirdību, deputātu cēlsirdību uzņems kā vājumu – tautas ticību, kas viņiem piedevusi, uzskatīs par vājumu, es tad pirmais viņiem sprandu lauzīšu. Lūk, atšķirībā no jums es nedomāju – labosies vai nelabosies, es viņiem gribu vienkārši dot iespēju, bet pēc tam, ko darīt – es jau pats zinu. Es pēc tam nešaubīšos.
- Bet pēc tam – sprandu?
- Likuma ietvaros! Pēc tam – mainīt pie velna mātes specdienestu priekšniekus – lai viņi tur nestāvētu starp Maskavu un Vašingtonu, nenodarbotos ar intrigām, bet pirmām kārtām – lai sāktu lauzt sprandas. Protams! Savādāk viņi šeit tik labi iekārtojušies, viņus nekur neredz, un viņi liecas visu priekšā. Kas tas ir? Tauta, uzticība, lūk, par ko ir runa. Bet tauta – tas ir kas? Ejiet uz Latgali, Roju, visurieni. Meklējiet tos, kas ir saistīti ar zemi, vienkāršos cilvēkus. Paši tīrākie nācijas slāņi, es uzskatu, tur dzīvo. Tas ir mūsu nacionālais dārgums. Varbūt viņi nav tik izglītoti, viņi šodien nav gatavi vadīt, taču audzināt viņus, dot zināšanas vajag. Jautājums ir – vai mēs šos afēristus aizvācam.
Taisām civilizētu lobiju. Ja mēs gribam būt neatkarīga valsts, tad izdomāsim finansu instrumentu, lai tā būtu jauna nacionāla banka vai jauna asociācija, bet pirmām kārtām, valstij jādomā par vietējiem uzņēmējiem. Īpaši tiem, kas darbojas zivjapstrādē, gaļas pārstrādāšanā un piena ražošanā. Tie ir trīs mūsu nacionālie zīmoli. Pluss – lauksaimniecība, tikai nevis piena pārstrādātāji, bet piena ražotāji – zemnieki. Tādēļ lai neapvainojas ne Strautiņš, ne Šķēle, jo tas ir nepareizi – par 18 santīmiem pirkt pilnpienu no zemniekiem, desmit reizes atšķaidīt un šo atšķaidīto šķidrumu pārdot par 50 santīmiem.
Vēl – kas ir mūsu nacionālais zīmols? Trīs ostas, Latvijas meži – tas ir nevis vienkārši zīmols, bet tas ir Latvijas simbols. Tas ir kā mūsu karogs, kā mūsu konstitūcija, kā mūsu parlaments, kā mūsu varas atribūti. Latvijas balzāms – tas ir mūsu zīmols, tas ir mūsu simbols...
- Kurš pieder krieviem.
- Šprotes – tas ir mūsu zīmols. Tas ir mūsu simbols. Laima – arī tas ir mūsu zīmols. Tagad atbildiet man lūdzu, pilsoņi latvieši, Latvijas balzāmu nopirka krievi, ja rīt mūsu Latvijas balzāms nenesīs peļņu, viņš to līniju aizvērs un vienkārši ražos Stoļičnuju. Latvijas nepatriotam tas zīmols neko nenozīmē. Viņam ir tikai cipari. Nauda, nauda, nauda. Matemātika. Laima – rīt Kotdivuārā atkal būs karš, šokolādes cena pacelsies, un mūsu zīmols zaudēs savu nozīmi. Bet tagad pasakiet, lūdzu, kā jūs sevi varat uzskatīt par neatkarīgu nāciju bez simboliem? Ja visi jūsu simboli – piens, zivis, gaļa pieder svešiem, tie no simboliem pārvēršas par parastiem zīmoliem.
- Jūs iepriekš teicāt, ka visas valstis izveidojušās agresijas rezultātā, bet latvieši – balstoties dziesmās un dejās.
- Žēlsirdīgais Dievs jums pie maziem zaudējumiem, pie minimālām dejām un dziesmām ļāvis nopelnīt neatkarību. Jūs nezināt neatkarības cenu. Jo tur OMON, pāris nejaušu ložu, jūs – ar dziesmām un dejām. Pat himnu jūs esat izdomājuši, kas beidzas ar vārdiem – lai šajā zemē mierīgi dejotu meitenes un dziedātu puiši. Par ko jūs runājat! Himnu vajag mainīt, vienkārši man nav tiesību latviešiem ko tādu ieteikt, bet kā pilsonis es uzskatu, ka latviešu himnu vajag mainīt. Priekš kam jums tik daudz dziedošu zēnu un dejojošu meiteņu? Vai jums visa dzīves jēga būtu griezties dejā un dziesmas dziedāt? Tas taču pazemina latviešu pašnovērtējumu! Es taču nesaku, ka jūsu himnai vajadzētu būt kā čečeniem, kas sākas ar vārdiem, ka čečeni radās, kad vilcene dzemdēja, un visā himnā ir ļoti daudz kā kareivīga. Prātu vajag, taču kultūrai jābūt ar mēru. Jā, mēs it kā vēršamies pie Dieva, bet galu galā mēs laižamies dejā. Zēni, tā taču nav diskotēka!
- Bet kā jūs uzskatāt, būtu jābeidzas Latvijas himnai?
- Lai Dievs būtu žēlsirdīgs. Lai tas ne tikai mūs sargātu, bet lai tas arī mums piedotu. Tā ka zēni, nolemiet –vai jūs esat diskotēkā vai valstī. Es jūsu prātu un jūsu kultūru jau tāpat esmu ievērojis, bet man taču ir jārunā arī par jūsu vājībām.
- Kādu diagnozi jūs uzstādītu latviešu slimībai?
- Šeit 90 procenti cilvēkiem ir depresija. Latvijā ir depresija! Depresija bija 1995. gadā, depresija bija 2000. gadā, pašlaik atkal ir depresija. Vienmēr ir depresija.
- Tas varētu būt arī slinkuma apzīmējums.
Nīče teica: prāta bezdarbība rada monstrus. Protams, ka slinkums ir depresijas pirmais līdzinieks. Un pirmais, kas depresiju var uzvarēt, tā ir vīrišķība. Kad cilvēks ir stiprs garā, viņš uzreiz sevī slāpē depresiju. Tu atnāc pie manis ciemos, bet man ir vīrišķība, es ceļos, uzvelku uzvalku, uzklāju galdu – salam aleikum, tu esi mans viesis. Un mana depresija ir prom. Jūs zināt, kāds bija čečeniem paradums? Nomirst tēvs, tev mājās ir sēras, bet tavs draugs no kaimiņu ciema nezina, ka tev mājās ir sēras un pie tevis atnāk viesis. Tu noslēp tēvu blakus istabā, tu neizrādi draugam, ka tev ir nomiris tēvs, tu viņu sagaidi kā viesi, paēdini, padzirdini, tu nebojā viņam garastāvokli. Tu viņu pavadi kā viesi un tikai tad ej pie tēva. Lūk, tāda bija paraža. Un lūk, cik lielā mērā vīrieši Latvijā būs vīrišķīgi, tajā mērā diagnoze „depresija” Latvijā atkāpsies. Depresija atbilst sievietēm, mēnešreizes, depresija – es uzskatu, ka tas ir viens un tas pats. Tā arī varat uzrakstīt. Mana kritika ir aiz cieņas, saprotiet mani pareizi. Bet jūs tādu interviju gatavojat, bet latvieši pašreiz ir depresijā, krīze, bet kad cilvēks ir depresijā, viņš uztver vēl sāpīgāk!
