Par balzāma dziedinošo spēku
Kad vakar kārtējo reizi Juniora istabā nomaucās aizkaru stanga, kuru reiz pirms gadiem es pati uz puņķiem tiku uzkārusi, nolēmu - vienreiz tak pietiek! - paņēmu pieejamos štrumentus, tb krustiņskrūvgriezni, plaķenes, āmuru un kasti ar skrūvēm/naglām - un devos uzbrukumā tai karnīzei.
Pēc pusstundas biju sapisusi 3 skrūves, saliekusi 2 naglas, 2x uzšāvusi ar āmuru pa īkšķi un vienreiz dabūjusi ar aizkarstangu pa pakausi, vienlaikus pie atvērta loga lamādamās tā, ka kaimiņi, manuprāt, jau sāka aizbāzt ausis ne vien mazgadīgiem bērniem un vecmāmiņām-Kaucmindes absolventēm, bet pat tēvočiem, kas 25 gadus nokalpojuši uz kuģa par bocmaņiem... Un tad es gandrīz apraudājos, sak, jā, jā, tāda nu tu, mīļā, esi - ar 2 kreisajām rokām, pie kam abām salauztām un no dirsas augošām. Nevienu man neeeevajag, pati visu vaaaaaru, pati liela, pati gudra! Viens normāls vīrietis ar urbi būtu visu šito nokārtojis 3 minūtēs!

Tad es visus štrumentus sametu kaktā, aizgāju uz virtuvi, kur skapītī stāv 2 litri melnā balzāma, ieņēmu krietnu šļuku no kakliņa, noslaucīju ar piedurkni acis un degunu, un 5 turpmākajās minūtēs ar to pašu instrumentu komplektu pieliku gan to stangu! Nu, varbūt 100 gadus nestāvēs, bet tuvākos pāris - noteikti!
;)