Vasara bildēs
24.-26.07. Beļģija.

Patiesības labad jāsaka, ka piektdienas vakarā Sv.Patrika arfas ļotene ielido tik vēlu, ka sanāk vien brauciens caur naksnīgo pilsētu un došanās pie miera.
Bet ne tad, ja brauc ciemos pie asteora... Jau pirmie saulītes stari rotājās Atomikuma galotnē, kad nolēmām, ka laikam tak pietiks reiz pļāpāt un baudīt gaumīgus dzērienus!


Lieki teikt, ka nākošā rītā cēlāmies vien pēc 12:00 un aptuveni 16:00 beidzām baudīt aristokrātu brokastis;> "Būtībā mēs pat varētu neiet ārā no mājās, jo Briseli jau Tu tāpat esi redzējusi," vienu brīdi domīgi novilka asteors. Bet nu, nolēmām tomēr beigās, ka nevar tak vislaik telpās vien sēdēt! Jo vairāk, ka man bija svarīga misija - nopirkt zobupastu (jau zināmu laiku es lietoju tikai Vecajā Jevropā pirktas zubupastas - tādējādi ietaupot uz zobārsta pakalpojumiem;)).

Prosta Brisele.










Un kur nu bez uzraksta flāmu valodā...;)


Pašā vakarā devāmies ar vilcienu uz Ostendi - vērot saulrietu Ziemeļjūrā. Ticiet netieciet - tā IR Ziemeļjūra! Un ūdens tajā bija silts, silts!:)


Kur nu bez pieminekļa bojā gājušiem jūrniekiem!


Nākoša dienā sapūlējāmies piecelties laicīgi un devāmies ielās. 26.07. šogad ir Beļģijas karaļa pirmā atvaļinājuma diena un tātad pils tiek atvērta, lai Tauta var apskatīt. Diemžēl fotoaparāti jānodod pie ieejas, uz katra stūra stāv G4S darbinieki un modri vēro, lai nekas netiktu aiztikts. Galvenie iespaidi: ofigitjeļnajas lustras - kā operas mājā! Un katrā telpā vairākas tādas. Un vēl tur bija šausmu istabiņa, kur griesti un milzīgā lustra veidoti no šāda materiāla (ne mans, atrasts internetā):

Kad es uzzināju, ka tie ir tie zaļie vabuļi, es tūliņ sadzirdēju čaboņu kaktos, pa muguru sāka skraidīt skudriņas, un vienīgā vēlēšanās bija - ātri, ātri ārā, kamēr šie nav pamodušies un sākuši uzbrukt!

Dārziņš pilspriekšā


Tālāk mēs devāmies Valonijas virzienā. Man bail, ka nesamelojos, jo nezinu, kā pareizi izrunā, bet nu teiksim tomēr - Freiras pils.


Te nu es drusku aizrāvos ar interjeru bildēšanu, kamēr pie ārā iešanas nepamanīju zīmi ar nosvītrotu fotoaparātu;>




Dārza dziļumā ir uzcelts rotaļu namiņš bērniem - mandomāt ļoti prātīga rīcība, jo tādā kompaktā pilī kā Freira kāju dipoņa augšā-lejā un uz koka zirdziņa auļojošu indiāņu Napoleona kareivju kaujas saucieni varētu izraisīt migrēnu;)


Peizonis pils dārzā


Šitādi (dažādi!) ir salikti pa visu dārzu.


Tie tur baltajos puķupodos ir apelsīnkoki, kas pa ziemu tiek sastiepti oranžērijā.


Atpakaļceļā iebraucām Dinānā - ārkārtīgi simpātiskā pilsētiņā. Pa vidu tai tek upe, bet katrā upes krastā ir būtībā 2 ielas, kas izvietotas starp krastu un stāvām klintīm, un daudzas, daudzas šķērsielas, kas savieno šīs ielas.




Pavizinājāmies arī ar kuģīti, tā ka pilsētas peizoņu sabildēts vairāk kā saprašanas, i nezinu, ko likt, ko nelikt!;)




Jāsaka, ka Dināna nav nekāda šāda-tāda pilsēta, ir dažas lietas, ar ko tā īpaši slavena.
Par cepumiem jau es rakstīju: http://klab.lv/users/kuminjsh/1069017.html
Bet ir vēl divas lietas, ar ko tā ir pazīstama ja ne vien Beļģijā, tad Europā arī. Viena no tām ir Dinānas stila torņi. Pirmā ar šādu torni tika vainagota katedrāle (ļoti skaista celtne, lai gan manā bildē to varbūt nevar pamanīt;)).


Vēlāk arī citu namu architekti nolēma, ka šāds tornis ir visnotaļ glīts;)


Un vēl viena lieta, ar ko Dināna ir slavena: saksofons! Jo, redz, slavenais Sakss tieši šeitan ir dzimis un dzīvojis!