|
|
|
Decembris 1., 2014
12:34 - DELFI - mistika
Klau, tā sadaļa taču ir lunātiķu zelta bedre!
1. (Krievijā) Atrasta 250 miljonus gadu veca mikroshēma
2. Pa atslēgas caurumu nofilmēta Sātana izdzīšana
3. NLO nolaupa pa ielu braucošu auto
4. Mirstošs ASV zinātnieks atklāj patiesību par citplanētiešiem
5. Spoks no bāra izbojā divu meiteņu 'selfiju'
6. Anglijā nofilmēta īsta feja lidojumā
7. Bulgārijā atrasti divu vampīru skeleti
8. Sieviete vagīnā nejauši izaudzē kartupeli
9. Britu ģimenei uzmācas seksuāli norūpējies spoks
10. Debesīs virs Anglijas nofilmēta Dieva roka
Kas tās ziņas raksta, vai viņam nenokalst roka?
|
Novembris 25., 2014
16:59 - par mēnešreizēm
Es te vācu stāstus par mēnešreizēm vienas idejas realizēšanai.
Pašlaik labākais iesūtītais stāsts par mēnešreizēm ir sekojošs: "Mēnešreizes man sākās tieši pirms došanās uz ģimenes svinībam pie manas tantes. Es biju briesmīgi apjukusi, jutos nelaimīga, netīra. Mamma man palīdzēja puslīdz tikt galā ar fiziskajiem aspektiem, iedeva lignīna tīstokli, kas bija neērts un berza. briesmīgi lūdzos, lai viņa nevienam nesaka. Uz svinībām manis dēļ ieradāmies ar nokavēšanos. Sasēdāmies ap galdu kādi 30 cilvēki un pēkšni tante piecēlās un iebelza spēcīgu pļauku man pa vaigu. "Tas tāpēc, lai tev vienmēr būtu laba sejas krāsa!" (tas ir tāds ticējums - ka pirmajā mēnešreižu dienā esot jāiesit pļauka) Un paskaidroja visiem klātesošajiem, ka man šodien sākusies pirmā menstruācija. Man likās, ka es degu tajā pieaugušo pasaulē."
Man laikam nav nekas tāāds. Kad man bija 13 gadi, tad mēs ar mammu pirmo reizi aizbraucām uz Lietuvas tirgu pirkt lētākas preces. Tas bija dzīvi mainošs moments, tiku gan pie džinsa svārkiem, gan dermantīna mugursomas, gan spēļu konsoles un Modern Talking kasetes - tās ir lietas, kas mani vienas nakts laikā no klases losenes pārvērta par vidusšķiru. Un pašās beigās mēs nopirkām paketes - Always, nakts paketes - mamma teica, ka nevar zināt, cik liela būs asiņošana. Es par tām biju tādā sajūsmā, ka uzreiz izpakoju un izpētīju, izlielījos vecmammai, ka rekāda tehnoloģija tagad pieejama. Un šausmīgi ilgi gaidīju - nu kad tad beidzot. Tās sākās 1 dienu pirms pirmā ginekologa apmeklējuma. Iegāju, protams, ka nekādas pārbaudes man nebija un iznācu ārā. Un visi uz mani ar aizdomām skatījās - kas ar mani nav kārtībā, ka es tik ātri esmu tikusi cauri.
Kā bija jums?
|
Novembris 14., 2014
11:04 - tikšanās
Iedomājaties, aizeju uz Ignatjeva raidījumu par partnerattiecībām un kas man šēž blakus kā eksperts? Pareizi, mans šķiršanās notārs. Man viņš patīk, tāds saprātīgs.
Pirmkārt, nokavēju, jo izklaidējos, lasot lekciju studentiem. Otrkārt, bāra krēsls, uz kura man bija jāuzrāpjas, bija uzstādīts tik augstu, ka nevarēju uz tā uzstumties. Kad tas izdevās, man zem pakaļas iesprūda jaciņa. Mēģināju to izvilkt no pakaļas apakšas (to starp citu filmēja, kā es knosos) un ieplēsu, tad piepacēlu vienu dibena pusi un tomēr izdevās izvilkt laukā. Galīgi neeleganti. Tad izrādījās, ka man kājas karājas, kādu laiku tās tirināju, ko arī filmēja. Esmu dzimusi televīzijai.
Un tiesībsargātājs ir viens rupjš vecis, kauns viņa vietā.
|
11:01 - prom
Arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka jābrauc prom. Lasu komentārus, rakstus, feisbukus un Latvijā vienkārši paliek bail dzīvot.
|
Novembris 3., 2014
16:25 - 40 dienas ir beigušās
cik gan ignorantiem ir jābūt cilvēkiem, lai piedalītos šādās akcijās (http://www.lugsana.lv/40-dienas-dz299v299bai.html), kur daļa no aktivitātes ir "nepārtraukta 24 stundu miermīlīga klātbūtne kādas abortu klīnikas tuvumā, bet kur to nav – citās nozīmīgās vietās, piemēram, pie pašvaldības ēkas. Tā ir mierīga un izglītojoša klātbūtne.". Nē, draugi, tā nenotiek izglītošana.
Man arī šķiet, ka aborts ir šaušalīgs akts gan pret dzīvību, gan sievieti. Un jādara viss, lai sievietes līdz abortiem nenonāktu. Bet šis empātijas trūkums, vien pretīgā kaunināšana, ir kas manam prātam neaptverams. Jābūt īpašam kretīna tipam, lai to darītu.
Un vēl - "Centrālā akcijas norises vieta Latvijā ir Nemitīgas Adorācijas kapela Rīgā, Katoļu ielā. Katrai dienai ir sagatavots Svēto Rakstu lasījums, nelielas pārdomas un lūgšana, kas vienos akcijas dalībniekus visā pasaulē."
Nē, lai izlasītu kaut vienu fakino pētījumu par iemesliem, kādēļ sievietes izdara abortus, viņi tā vietā pavada savu laiku lūgšanās. Un ir taču ar pārliecību, ka tā ir REĀLĀ palīdzēšana.
|
Oktobris 30., 2014
13:21 - konferences saeimā
Tikmēr, kamēr radikāļi (no abām žoga pusēm) klaigā, parastie cilvēki klusē, bet Saeimā notiek, lūk, šāda konference:
http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/22715-konference-saeima-diskute-par-pastavigam-vertibam-mainiga-sabiedriba
Jau pavisam drīz vecāki tiks atbrīvoti no nepieciešamības ielikt vērtības bērnu sirdīs, jo to laipni ar dāsnu ultrakatoļu un ultranaciķu padomu viņos ieguldīs valsts.
Šeit piederas piepacelt rokas pret Debesīm un vienlaikus slavēt gan To Kungu, Jēzu Kristu un Svēto Garu, gan Zemes Māti, Vēja Māti un Veļu Māti. Trīsvienība ir so 2013, ar to nepietiek, lai māti Latviju attīrītu no liberastisma sērgas.
|
Oktobris 23., 2014
14:27 - varavīksnes okultisms
esi bīstama ragana un diskusijas nama stāvvietā gaisā karāsies tava varavīksnes krāsas slota
(tā man šodien uzrakstīja viens jauks draudziņš)
|
Oktobris 21., 2014
16:45 - lasu
Ko es? Es neko, lasu žurnālu Tikšanās. http://www.tiksanas.lv/
Tur ir viss, ko es gribēju zināt - patiesības par bērnu pēršanu, kontracepcijas nelietošanu, sievietes subordināciju, viendzimuma pāru slimumu, gleškes pārdomas un freida uzskatu analīze, plus - absolūti garlaicīgs uz tizls makets, garlaicīgas intervijas un tulkojumi no baptistu mācītāju uzrunām. Visam pāri - apokalipses gaidas. Žēl tikai, ka pēdējie numuri datēti ar 2012.gadu. Varbūt viņiem tur jau apokalipse ir notikusi. Ja tā, labi, ka neuzaicināja mani uz to ballīti.
Un kad es lasu tās histēriskās uzrunas "Viņš ir ķēniņu ķēniņš! Gatavojies uz drīzu satikšanos ar viņu!". Oh, it just gives me creeps. Labi, es saprotu, ka tas ir nepieciešams, lai cilvēki sasniegtu tavu uzbudinājuma līmeni attiecībā uz Jēzu, bet tas vēl strādā, kad tu to izkliedz skaļas un harizmātiskas mūzikas pavadībā no mikrofona, stāvot uz skatuves, bet rakstos - just don't.
Drusku sāku labāk saprast, kādēļ kristieši LV ir tik neiecietīgi - tā ir absolūta stagnācija un panika par iespējamām pārmaiņām sabiedrībā. Man tiešām žēl latviski lasošu kristiešu - viss, ko viņi redz ir baznīcu mājaslapas (panika! pasaules gals! geji! ģimenes vērtības! pornogrāfijas atkarība!), kristīgais radio ar Tālbergu un šitādi žurnāli. Nav jau brīnums, ka šķiet, ka geju apokalipse tūlīt sāksies. Pat man drusku sāka tā šķist.
Bet citādi, te var arī ievērtēt, kā līdz 2010.gadam bija seksīgo meiteņu periods uz šī žurnāla vākam, bet jau no 2011.gada mēs redzam, kāda tad izskatās tā tradicionālā ģimene.
[IMG]http://i58.tinypic.com/6dyij7.png[/IMG]
|
Oktobris 20., 2014
12:39 - bērnu lietas
Bijām ballītē. Tur - savākušās māmiņas, kuru bērni ir zīdaiņi vai vecumā līdz 2 gadiem. Tas, kā tās māmiņas teju saplosīja namamāti par to, ka viņa ved vai neved bērnu pie tādiem vai šitādiem speciālistiem (tagad esot modē zīdaini stiept pie osteopāta), ka viņa dod vai nedod kaut ko ēst (viņa nedod neko ar cukuru un brīnās, ka bērns nav gatavs ēst putru, bet tā taču viņas izvēle, apniks mocīties, iemočīs putrā zapti un bērns ēdīs kā traks), liek vai neliek plauktos grāmatas Montessori stilā, ved vai neved skoliņās, bija graujoši.
Un es jau arī esmu tur bijusi un dažreiz kājiņa paslīd un nonāku tajā histēriskajā eiforijā, kur bāžos citiem ar savu parenting advice.
Bet tas vienkārši nav veselīgi, tas taču ir kaut kādas pseidoproblēmas. Un tā māmiņu vide vēl tikai pastiprina gan stresu, ka tu neesi pietiekoši mamma, ka ir jādara vairāk, bet arī visu laiku rada sajūtu, ka ir jālielās/jātaisnojas par to, kā audzini bērnus. Un tēviem, kā jau vienmēr ne tas, ka par šo nav viedokļa -viņus brutāli slēdz no šīm sarunām laukā, viņiem tur nav vietas. Nevienu fucking neinteresē tavs viedoklis, sēdi istabā pie TV un runā par lietoto auto tirgu.
Un man kaut kā dīvaini bija tas, ka tagad, kopš esmu bez vīra, man ir parādījies blakus cilvēks, ar kuru mēs kopā pieņemam bērnu audzināšanas lēmumus un valda vienlīdzība, bet ir ļoti grūti salauzt retoriku, kas šos piecus gadus ir bijusi: "Es nolēmu ....". Šķiet dīvaini, ka man ir jākonsultējas ar kādu, pieņemot lēmumu, vai bērnu sūtīt baletā vai korī. Jo "normālā ģimenē" būtu tā - mamma nolēma, tēvs izpilda vai neizpilda, atkarībā no hierarhijas modeļa. vienlīdzība bērnu audzināšanā patiesībā nav viegli sasniedzama, tā pat šķiet nedabīga.
|
Oktobris 13., 2014
15:03
Lūdzu, lūdzu, tikai neatdod IZM Nacionālajai Apvienībai.
|
12:25 - cilvēki, labi
Savulaik, kad lasīju filosofijas lekcijas studentiem augstskolā, viens no jautājumiem, kas polarizēja un manā skatījumā bija aizraujoši analizējams no dažādiem skatpunktiem, bija, vai cilvēks ir labs vai ļauns. No tā, manuprāt, arī izriet visādas citas lietiņas, ne tikai tas, kā vērtējam sevi, bet arī citus, vai vēlamies tos mainīt, vai pieņemam tādus, kādi viņi ir. Vai pieņemam sevi un mīlam sevi. Vai rodam sevī spēku kļūt labākiem, vai šis process nāk ar mokām.
Viens no interesantiem principiem baznīcas kultūrā ir uzskats, ka cilvēki ir grēcīgi, ļauni. No tā izriet nepieciešamība viņus mainīt, nepieciešamība viņiem mainīties pašiem (kas pats par sevi jau nav nekas slikts - mēs garīgi un emocionāli augam). Bieži vien vienīgais, kas spēj cilvēku mainīt, ir dievišķa iejaukšanās. Kādā reizē biju līdzi savai draudzenei uz bībeles studiju grupu, pēc tās visi čaloja un dzēra tēju. Un runāja par Robinu Viljamsu un depresiju - ka, lai ārstētu depresiju, nepietiek ar zālēm un terapiju, ir nepieciešams kas vairāk - dievišķa iejaukšanās.
Cilvēks ir ļauns. Es esmu ļauna. Tu esi ļauns. Mums vajag, lai iejaucas Dievs un tikai tad mēs kļūsim labāki. Bet, visdrīzāk, tāpat būsim pilnīgs sūds. Jo esam tikai cilvēki.
Pieņemsim, ka baznīcas kultūras (vai Dieva) mērķis ir veidot labākus cilvēkus. Veidot cilvēkus tā, lai ar katru dienu viņi kļūtu dāsnāki, mīlošāki, neturētu sevī naidu un nestu mieru un mīlestību.
Vai sakot, ka cilvēki ir ļauni un grēcīgi, mēs tuvojamies mērķa realizēšanai? Lieta tāda, ka drīzāk nē, nekā jā. Pirmkārt, psiholoģiski iegūt pozitīvu rīcību no cilvēka, kas tiek kaunināts un kuram tiek pateikts, ka viņš ir slikts, ir teju neiespējami. Izmantosim vecāku un bērnu analoģiju. Pamēģiniet saviem bērniem gadiem stāstīt – jūs esat ļauni, jūs esat grēcīgi, jūs nekam nederat, un tikai manā vadībā, tikai mani klausot, jūs kļūsiet labāki. Lai kā jūs censtos, jums tāpat nesanāks būt labākiem, jūs vienmēr kļūdīsities. Pirmkārt, jo biežāk jūs bērniem teiksiet, ka viņi ir ļauni, jo dziļāk viņu sirsniņās šī doma ieguls. Jo vairāk jūs viņiem teiksiet, ka esat atskaites punkts, kuram pakļaujoties viņi var iegūt kļūšanu labākiem, jo vairāk jūs sasiesiet viņus atkarībā no jums, nozagsiet viņiem brīvību domāt pašiem, pieņemt lēmumus par savu rīcību. Jo vairāk atgādināsiet, ka viņiem tāpat nekad nekas nesanāks, jo vairāk viņiem arī nekas nesanāks. Self-fullfilling prophecy – kad cilvēkam saka, ka viņš ir ļauns, ar laiku viņš tam arī notic.
Protams, te ir arī stāsts par varu un Patiesību. Kas ir grēks, ļauna rīcība? Gulēt ar kādu pirms kāzām? Krāpties ar nodokļiem? Būt homoseksuālam? Sievietei uzvilkt īsu kleitu? Runāt pretī vīram? Masturbēt? Domāt sliktas domas? Iekārot nu jau precēto Robertu Klūniju? Kam pieder pēdējais vārds, lai pateiktu, kas ir grēks un kas nav?
Jo vairāk grēku tiek radīts, jo lielāka ir iespēja kontrolēt mūsu rīcību, sapīt mūs vainas apziņā, atgādināt, ka mēs esam ļauni, ļauni, grēcīgi. Domāju, tādēļ baznīca ir bijusi tik apsēsta ar seksualitāti. Jo tas – iekāre, vēlme pēc fiziskas tuvības, pieskaršanās sev, ir tas, kas raksturīgs lielākajai daļai cilvēku. Tas ir arī ērts veids, kā radīt kaunu un vainas sajūtu un ikdienas atgādinājumu cilvēka nepilnībai.
Jo tad, ja mēs pateiksim - cilvēks ir labs un samazināsim grēku uzskaitījumu līdz minimumam, kas gan notiks? Cilvēkam vairs nevajadzēs Dieva, viņš pats par tādu kļūs? Bet arī tā jau nav taisība, jo ne jau grēcība liek cilvēkiem tiekties pēc garīgas atklāsmes, bet kaut kas iekšējs.
Tas varbūt ir tāds naivums, bet manī ir dziļa ticība tieši pretējam – ka cilvēki drīzāk ir labi, nekā ļauni. Viņi izdara brīnišķīgas lietas, un mīlestība, kuru viņi izaudzē sevī, kaut kādā mītiskā veidā aug un izplatās tiem apkārt. Un tad, ja izdodas noticēt, ka cilvēki drīzāk ir labi, nekā ļauni, vienkārši ir vieglāk būt labam pašam, jo nav jābaidās.
|
Oktobris 8., 2014
10:04
Šorīt tā nesos ar bērniem uz dārziņu, ka līdz pieturai aizskrēju kleitā.
Tad nu tapa skaidrs, ka ir laiks apmeklēt bijušā vīra mājas, lai paņemtu mēteli.
Viņa mājās nebija, bet es paņēmu gan mēteli, gan bērniem veselu maisu ar drēbēm.
Citādi laikam nekad nebūtu saņēmusies uz turieni aiziet, bet bērni sasaltu ragā.
|
Oktobris 2., 2014
17:02
Saķēros ar dažiem M. draugiem feisbukā, kad ieraudzīju, ka viņi nošērojuši Rībenas vēstuli, kurā cita starpā arī šads citāts: "Vēstule aicina tā saucamās vērtībizglītības pienākumus vairāk uzticēt vecākiem. Kas aiz tā slēpjas? Nekas cits kā aicinājums vērtībizglītības jautājumus atstāt pašplūsmā, lai izaugtu idejiski dezorientētu cilvēku paaudze. Atteikties no valstiskas vērtībizglītības - globalizācijas apstākļos tā ir nacionālas valsts pašnāvība. Tie vecāki, kas tur godā vērtības un ideālus, audzinās savus bērnus saskaņā ar tiem un būs pateicīgi savai valstij par atbalstu un sadarbību. Toties idejiski dezorientētu vecāku bērni veidos kritisku masu, kam desmit baušļu un dainu ētikas vietā būs stājusies totāla visu lietu un vērtību pērkamība un radikāla tolerance pret izlaidību visos iedomājamos un neiedomājamos veidos. Tikumi nerodas paši no sevis. Tos var tikai ieaudzināt. Citiem vārdiem sakot, kultūraugi ir jākultivē, nezāles izaugs pašas."
Es nespēju noticēt, ka šī vēstule uzrunā jaunus, izglītotus cilvēkus.
Es nespēju noticēt, ka uzrakstīju atklāti, ko par šo domāju - kaut kā aizmirsās plāns, ka man taču viņiem ir jāpatīk un tādēļ pēc iespējas ir jāslēpj savas patiesās domas.
Meh. What's done is done.
|
Septembris 30., 2014
11:05
Nevaru ciest cilvēkus, kas slimo ar pozitīvo domāšanu. Vē.
Debīlākie ir tie, kas paralēli tam pret citiem izduras kā dirsas.
|
10:32 - Žoklis
Saņēmu tomogrāfijas rezultātus.
Pēdējā laikā esmu tik laimīga un veicas visās jomās, paliek tik bail.
Nav sajūtas, ka esmu to visu pelnījusi.
Biju jau gatava uz to, ka tur būs rakstīts, ka man žoklī ir vēzis.
Neko neatrada, bet tas nemaina faktu, ka
žokļa sāpes periodiski kļūst asas un no tā sāp galva.
Drīz svinēšu gadu, kopš nevaru atvērt muti, lai nožāvātos.
Kaut kas nav labi, tik kā lai uzzina, kas?
|
10:19
Domāju par kristiešiem, kas lielu daļu sava brīvā laika velta tam,
lai palīdzētu citiem atrast Jēzu.
Kad tu esi pieaudzis, tas nozīmē milzīgu daļu sava laika veltīt svešiem cilvēkiem,
kas pēc tam kļūs varbūt par labiem paziņām.
Tipa forši, community work, giving back, etc.
Bet tas ir tāds atrautības no realitātes piemērs, manuprāt.
Tu nozodz laiku saviem draugiem, lai būtu blakus un atbalstītu citus cilvēkus.
Bet moška tā ir vieglāk, jo draugi nozīmē cilvēciskas starppersonu problēmas
Nevis tikai gudru Pāvila vēstuļu analizēšanu.
***
Es nezinu, var jau būt, ka tas ir forši- ap tevi un (teorētiski) citiem ir nevis
daži draugi, bet gan vesela kopiena.
Teorētiski pat tie, kam nav draugu, tādus atrod kopienā.
Man gan šķiet, ka tā nav iespējams izveidot
dziļi cilvēciskas attiecības
***
Man šķiet, ka draudzība- tas ir individuāls, nevis grupu darbs.
|
Septembris 25., 2014
17:30
Baigi interesanti tomēr, kā cilvēkiem šķiet, ka mana dzīve, tai skaitā, teiksim, garīgā dzīve, ir kaut kā apdalīta tādēļ, ka es nepazīstu Dievu. Man, piemēram, šķiet, ka (nu ne visiem, protams) cilvēkiem, kas pazīst Dievu, ir pazudušas šaubas, un tieši viņu garīgā dzīve tā rezultātā ir apdalīta.
Man nekādi nekļūst skaidrs, kādēļ kristiešiem, kurus es vispār nepazīstu, ir vēlme man "palīdzēt", rakstot komentārus un epastus ar piedāvājumiem uz Alfa kursu vai solījumiem lūgt par mani. Lielākoties tas viss, protams, tiek pasniegts naidīgā mērcītē.
A bet man šķiet, ka neticēšana Dievam ir kaut kas brīnišķīgs, tomēr man nekad neienāks prātā random kristiešiem sūtīt epastus ar tekstu - tu būsi laimīgāks un brīvāks un sabiedrībai nodarīsi mazāku ļaunumu, ja atbrīvosies no muļķīgās iedomas, ka ir kaut kāds Dievs.
A varbūt vajadzētu.
|
Septembris 19., 2014
16:27 - īsa kleita
Publiskajā telpā es tēlošu, ka mani tas neskar, ka es tam stāvu pāri.
Redz, izrādījās, ka uz kādu TV raidījumu esmu ieradusies pārāk īsā kleitā.
Nu tā ir - stāvot kleita ir līdz celim, pārliekot kāju pār kāju - par īsu. Kurpītes arī sarkanas.
Pašai mājās šķita, ka gaumīgi, izrādījās - pārāk seksīgi.
Problēma tajā, ka es aizmirsu to šauro līniju, pa kuru sievietei ir jāiet.
Ka ir jābūt skaistai, bet ne pārāk.
Un tagad jau 2.dienu mīļākajā sociālajā medijā lasu to, kā analizē manas kleitas garumu, nevis to, par ko ellē bija šī diskusija.
nevis par to, ko es pateicu. un, ja es arī būtu pateikusi kādas muļķības (kas mani neizbrīnītu), par to būtu iespējams diskutēt, bet ko tur diskutēt par to, vai man bija īsa kleita, vai nē?!
Es gribu, lai šie citāti man paliek kā atgādinājums, ka izskats - tas ir svarīgi, tomēr ne tā, kā es līdz šim to iedomājos.
"Ferrari grēks turēt tikai garāžā; kādreiz taču jāizbrauc arī tautās;)"
"Līdzsvaram- viņa bija ļoti smuka. Bet kārdinoša sieviete ne unisex.;)))"
"Man te čukst, ka viņa esot ieradusies ar pārāk īsiem bruncīšiem. Es gan pamanīju tikai kurpītes. Kā vienmēr, skatos zemāk, kā vajadzētu:)"
"Interesanti, vai viņa speciāli TIK īsu kleitu uzvilka? Lai provocētu? Vai arī netīšām?"
"Bildē skaņa bija lieka"
"Vīrieši no tik klajiem piedāvājumiem parasti mūk. Saku parasti, jo ir tādi, kas izpalīdz vienmēr.:)"
"Nu tas teju plikais dibens un sarkanās kurpes bija patiesi efektīgi. :)))"
"Tādas jau tās sievietes esot. Velk īsas kleitas, lai valdītu pār vīriešiem un pasauli."
|
Septembris 17., 2014
15:43
Stāstīt, kā tu mainīsi pasauli un tajā pašā laikā ignorēt tuva drauga lūgumus pēc atbalsta brīdī, kas viņam ir smags - tas ir pilnīgi jauns līmenis, kā parādīt, ka tu un realitāte ir divas dažādas lietas. Un tie ir cilvēki, kas uzskata, ka viņiem ir tiešā līnija saziņai ar Dievu. Bet laikam jau tā ir, ka ir ērtāk sapņot par kalnu gāšanu un Lieliem Labajiem Darbiem, nevis čakarēties, atbalstot draugus, kuru dzīves izvēles tev šķiet nepieņemamas.
Ļoti, ļoti gribējās uzrakstīt, ka man ir ideja, kā viņa varētu mainīt pasauli - atbalstot (nevis teorētiski, bet patiešām atbalstīt) to savu draudzeni, kas ir kopā ar sievieti un kuru kopiena ir izslēgusi cerībā, ka ar laiku viņa kļūs heteroseksuāla. Vot tas patiešām mainītu pasauli. Tā vietā aizrakstīju viņai, ka jauki izskatījās tajā video. Es pat nezinu, kurš šajā stāstā ir nožēlojamāks liekulis.
|
Septembris 16., 2014
20:29
Vecmāmiņa teica, ka uz svešas nelaimes savu laimi neuzcelsi. Parasti kā piemēru minēja to, kā sieviete X meksikāņu seriālā atviļ vīrieti Y no tās labās, tikumīgās, galvenās varones klēpja. Bet tikai tagad saprotu, ka tas, ko viņa man teica, taču ir nerealizējami. Piemēram, es pametu vīru. Viņš tagad ir akūti nelaimīgs. Es tagad esmu laimīga. Sanāk, es ceļu savu laimi uz viņa nelaimes. Ja es paliktu, es būtu nelaimīga, bet viņš laimīgs. Tādējādi viņš celtu savu laimi uz manas nelaimes.
Vot kurš ir un kurš nav pelnījis būt laimīgs?
Un es zinu, ka noteikti atradīsies kāds kretīns (nolādētā ģimenes ārste, kolēģe ViņiVisiIrVienādi un kolēģe KāTadBērnsBezTēva, u.c.), kas teiks, ka man taču bija viss un es esmu sajukusi prātā, ka atļāvos nebūt laimīga.
|
|
|
