|
Oktobris 13., 2014
12:25 - cilvēki, labi Savulaik, kad lasīju filosofijas lekcijas studentiem augstskolā, viens no jautājumiem, kas polarizēja un manā skatījumā bija aizraujoši analizējams no dažādiem skatpunktiem, bija, vai cilvēks ir labs vai ļauns. No tā, manuprāt, arī izriet visādas citas lietiņas, ne tikai tas, kā vērtējam sevi, bet arī citus, vai vēlamies tos mainīt, vai pieņemam tādus, kādi viņi ir. Vai pieņemam sevi un mīlam sevi. Vai rodam sevī spēku kļūt labākiem, vai šis process nāk ar mokām.
Viens no interesantiem principiem baznīcas kultūrā ir uzskats, ka cilvēki ir grēcīgi, ļauni. No tā izriet nepieciešamība viņus mainīt, nepieciešamība viņiem mainīties pašiem (kas pats par sevi jau nav nekas slikts - mēs garīgi un emocionāli augam). Bieži vien vienīgais, kas spēj cilvēku mainīt, ir dievišķa iejaukšanās. Kādā reizē biju līdzi savai draudzenei uz bībeles studiju grupu, pēc tās visi čaloja un dzēra tēju. Un runāja par Robinu Viljamsu un depresiju - ka, lai ārstētu depresiju, nepietiek ar zālēm un terapiju, ir nepieciešams kas vairāk - dievišķa iejaukšanās.
Cilvēks ir ļauns. Es esmu ļauna. Tu esi ļauns. Mums vajag, lai iejaucas Dievs un tikai tad mēs kļūsim labāki. Bet, visdrīzāk, tāpat būsim pilnīgs sūds. Jo esam tikai cilvēki.
Pieņemsim, ka baznīcas kultūras (vai Dieva) mērķis ir veidot labākus cilvēkus. Veidot cilvēkus tā, lai ar katru dienu viņi kļūtu dāsnāki, mīlošāki, neturētu sevī naidu un nestu mieru un mīlestību.
Vai sakot, ka cilvēki ir ļauni un grēcīgi, mēs tuvojamies mērķa realizēšanai? Lieta tāda, ka drīzāk nē, nekā jā. Pirmkārt, psiholoģiski iegūt pozitīvu rīcību no cilvēka, kas tiek kaunināts un kuram tiek pateikts, ka viņš ir slikts, ir teju neiespējami. Izmantosim vecāku un bērnu analoģiju. Pamēģiniet saviem bērniem gadiem stāstīt – jūs esat ļauni, jūs esat grēcīgi, jūs nekam nederat, un tikai manā vadībā, tikai mani klausot, jūs kļūsiet labāki. Lai kā jūs censtos, jums tāpat nesanāks būt labākiem, jūs vienmēr kļūdīsities. Pirmkārt, jo biežāk jūs bērniem teiksiet, ka viņi ir ļauni, jo dziļāk viņu sirsniņās šī doma ieguls. Jo vairāk jūs viņiem teiksiet, ka esat atskaites punkts, kuram pakļaujoties viņi var iegūt kļūšanu labākiem, jo vairāk jūs sasiesiet viņus atkarībā no jums, nozagsiet viņiem brīvību domāt pašiem, pieņemt lēmumus par savu rīcību. Jo vairāk atgādināsiet, ka viņiem tāpat nekad nekas nesanāks, jo vairāk viņiem arī nekas nesanāks. Self-fullfilling prophecy – kad cilvēkam saka, ka viņš ir ļauns, ar laiku viņš tam arī notic.
Protams, te ir arī stāsts par varu un Patiesību. Kas ir grēks, ļauna rīcība? Gulēt ar kādu pirms kāzām? Krāpties ar nodokļiem? Būt homoseksuālam? Sievietei uzvilkt īsu kleitu? Runāt pretī vīram? Masturbēt? Domāt sliktas domas? Iekārot nu jau precēto Robertu Klūniju? Kam pieder pēdējais vārds, lai pateiktu, kas ir grēks un kas nav?
Jo vairāk grēku tiek radīts, jo lielāka ir iespēja kontrolēt mūsu rīcību, sapīt mūs vainas apziņā, atgādināt, ka mēs esam ļauni, ļauni, grēcīgi. Domāju, tādēļ baznīca ir bijusi tik apsēsta ar seksualitāti. Jo tas – iekāre, vēlme pēc fiziskas tuvības, pieskaršanās sev, ir tas, kas raksturīgs lielākajai daļai cilvēku. Tas ir arī ērts veids, kā radīt kaunu un vainas sajūtu un ikdienas atgādinājumu cilvēka nepilnībai.
Jo tad, ja mēs pateiksim - cilvēks ir labs un samazināsim grēku uzskaitījumu līdz minimumam, kas gan notiks? Cilvēkam vairs nevajadzēs Dieva, viņš pats par tādu kļūs? Bet arī tā jau nav taisība, jo ne jau grēcība liek cilvēkiem tiekties pēc garīgas atklāsmes, bet kaut kas iekšējs.
Tas varbūt ir tāds naivums, bet manī ir dziļa ticība tieši pretējam – ka cilvēki drīzāk ir labi, nekā ļauni. Viņi izdara brīnišķīgas lietas, un mīlestība, kuru viņi izaudzē sevī, kaut kādā mītiskā veidā aug un izplatās tiem apkārt. Un tad, ja izdodas noticēt, ka cilvēki drīzāk ir labi, nekā ļauni, vienkārši ir vieglāk būt labam pašam, jo nav jābaidās.
|
Comments:
| From: | daina |
Date: | 13. Oktobris 2014 - 14:07 |
---|
| | | (Link) |
|
Tā jau tajā kristietībā arī ir kā tu raksti, ka cilvēks vairāk ir labs nekā ļauns. Tas, ko tu apraksti, tā ir diezgan pārprasta kristietība.
Mani interesē vairāk tieši tā "pārprastā", ļoti gribas saprast, kā tā funkcionē, no kurienes rodas (cilvēkā iekšā? baznīcā?). un no mana ārpusē stāvošā skatpunkta izskatās, lasot, klausoties, ko citi raksta, jāsecina, ka visi domā, ka viņiem ir atklāta tā pareizā. Un tur apakšā ir patiess garīgs pārdzīvojums, degsme, dziļa ticība.
| From: | daina |
Date: | 13. Oktobris 2014 - 15:16 |
---|
| | | (Link) |
|
nu skaidrs, es laikam pārpratu
nu es taču redzu tevi un tavu dzīvesbiedru un M un šādus tādus citus. es domāju, kāpēc jūs tādi "normāli" - vai tas ir kas tāds, kas slēpjas teoloģijā, vai iekšās. Jā, un ar normāli es domāju normalitāti manā šaurajā subjektīvajā izpratnē :)
| From: | daina |
Date: | 13. Oktobris 2014 - 16:56 |
---|
| | | (Link) |
|
man vienmēr ir licies, ka tu domā, ka mums noteikti "visi pieci nav mājās":)
vienkārši vienmēr šķiet, nu ko ta es tur bāzīšos ar savu sajūsmu, jūs jau tāpat zinat, ka man ļoti patīkat.
| From: | aleja |
Date: | 13. Oktobris 2014 - 23:14 |
---|
| | | (Link) |
|
neesmu kristiete, taču,
manuprāt, tu apraksti "grēcīgo kristietību", tb, to, par kādu tā kļūst, jo cilvēki ir nepilnīgi (grēcīgi, "ļauni") un gan rīkojas, gan interpretē savā nespējīgajā, nepilnīgajā veidā. citi vairāk, citi mazāk.
kristietība atzīst, ka cilvēks ir nepilnīgs, bet tieši tāpat dara dzīvesbiedri labās partnerattiecībās - zina, ka otrs ir nepilnīgs un negaida, lai tas realizē kaut kādus viņa ideālus, "mīl tādu, kāds viņš ir". bet, protams, lai tās labās partnerattiecības būtu, nepietiek, lai viens "mīl tādu, kāds viņš ir", vajag, lai arī tas otrs grib būt šajās attiecībās.
visādi kretīni, kas uzspiež savu viedokli, pazemo un marginalizē citus, pastāv visās jomās un vietās neatkarīgi no reliģiskās pārliecības :)
| From: | aleja |
Date: | 13. Oktobris 2014 - 23:15 |
---|
| | | (Link) |
|
(un arī baznīcas ir dažādas, kādi nu tur gadās cilvēki)
man šķiet, ka tiešām tā kā aleja raksta - baznīcas ir dažādas, draudzes ir dažādas un daudz kpo ietekmē cilvēciskais faktors - kā mācītājs no kanceles ko ir pateicis, kā viņu uztver. man vienmēr ir šķitis, ka 'grēcīgs'=nepilnīgs. kā pilnīgs pretstats Dievam, kas ir pilnīgs un absolūti labs un nekad neko ļaunu nedara. a cilvēkiem visādi sanāk. un tālāk ar to grēcīgumu kā nu kurā konfesijā. katoļi izbiktējas (nomazgā dvēseli dušiņā) un dzivo tālāk tādi pat grēcīgi un nepilnīgi, bet tīri. uz kādu laiciņu. kā notiek citām konfesijām es īsti nezinu, man ir iespaids, ka uz to grēcīgumu, šausmu un elles ainām vairāk pavelkas baptistu mācītāji /jāatzīst, krāšņi jau izklausās/
man vispār šķiet, ka ar to ļaunumu un grēcīgumu jābūt tāpat kā suņu audzināšanā - viņš pats ir labs, viņš tikai reizēm izdara ko sliktu. ka ir vajadzīgs nošķīrums rīcībai no personības kvalitātēm un ka ar to mums iet pašvaki, jo mēs tomēr savā cilvēcībā esam ierobežoti (grūti domāt, ka kāds vispār jau ir labs, ja ļoti nodarījis pāri) |
|