nav tik traki, latviski lasošiem kristiešiem ir pieejama arī jēdzīga kristīgā literatūra, daļu no kuras izdod, piem., "Zvaigzne", arī dažas "Mieram tuvu" grāmatas ir labas. nedz arī visu baznīcu mājaslapas ir tik trakas. es ar savu 23 gadu kristietības stāžu par Tālbergu, teiksim, uzzināju samērā nesen, piedzīvoju diezgan lielu šoku

(Reply to this)

nu, es nelasu neko vairāk par obligāto literatūru - Katehismu, F.Krencera "Kam mēs ticam" un dažas jaunākas grāmatas. un Bībeli, protams. pat tad, kad grāmata par man interesantu tēmu, ne vienmēr varu lasīt tieši valodas un stila dēļ. bet man patīk mazās tematiskās brošūras tipa grāmatiņas par noteiktām tēmām. tā kā nav tik slikti, ir arī tiešām labas grāmatas (man patika par Māti Terēzi, tāda balta), bet tās var atrast baznīcu grāmatu galdos, parastās grāmatnīcās ir švakāks piedāvājums

KR: pirms kāda laika (8gadiem?) tur strādāja manas istabiņas biedrenes draudzene un stāstīja, ka tur nemaz tik tik viegli netiek strādāt, jābūt 'gana ticīgam' un gana pareizam. viss pārējais izriet no šī. es neklausos, jo mani besī mūzika. vienveidīga, pliekana, stundas laikā viena dziesma var izskanēt trīs dažādos aranžējumos, turklāt gandrīz tikai popsa. neesmu dzirdējusi neko no klasikas /galu galā mūzikas vēsture ir gana bagāta lai sanāktu vismaz iknedēļas tematiskais raidījums/
bet es neklausos, mani kaitina, tādēļ varu nebūt objektīva. un vēl man besī, ka tur ekumenisma vārdā dažreiz piedalās arī sektanti, bet es tos raidījumus vnk nespēju klausīties

un ne visi kristieši ir neiecietīgi, vnk iecietīgā daļa īpaši nepauž savu viedokli. ļoti bieži jau pietiek pateikt, ka esi kristietis/katolis/luterānis etc un aiziet. un pat ja tavs personiskais viedoklis ir iecietīgs, tu neko nevari pateikt, jo tevi vnk nedzird, jo tu esi tāds pats kā viņi visi etc. un tad vēl arī parasti seko pārmetumi, ka tu ar galvu nedraudzējies, jo ticību ar saprātu un racionalitāti nevar savienot :D

(Reply to this)

piekrītu annuskai. un "Tikšanās" drīzāk ir žurnāls šauram lokam, cik zinu, to vairs neizdod, jo nepirka. ar beibēm uz vāka esot pirkts labāk:) kad sāka likt ģimenes, tad vairs tik labi negāja. un Tālberga raidījumi neskaitās ļoti labi, daudzi uz tiem raugās ar zināmu piesardzību

(Reply to this) (Thread)

Es zinu, ka Tālbergs nav mainstream :)

(Reply to this) (Parent)

Es pagaidām neesmu dekonstruējusi kristietību pietiekoši, lai izsecinātu, vai iecietīgi kristieši ir izņēmums no normas, vai tieši otrādi - ticība veido neiecietību un ir izņēmumi, kas tam spēj pretoties. Agrāk biju absolūti pārliecināta par otro variantu. Bet nu skaidrs, ka neiecietīgie ir tie lielākie bļāvēji publiskajā telpā.
Es uz to mūziku un arī šādiem materiāliem skatos tā - acīmredzot taču ir skaidrs, ko vēlas mērķauditorija (vai šķiet, ka ir skaidrs). Un mērķauditorijai patīk popsa, visa tā naivās eksaltācijas piepildītā mīlestības dziesmu dziedāšana Jēzum vai 90-to stilā maketēti žurnāli.
Par to, kādēļ sektantiem ir vieta šajās sarunās, es drīzāk domāju, ka te nostrādā simpatizēšana tam veidam, kā ticību realizē tādi kā Jaunā Paaudze.

(Reply to this) (Thread)

es vakar ar studentiem runāju par Moljēra Tartifu, ļoti interesanti par šo pašu tēmu - kā vieni citu cilvēku alkas pēc ticības izmanto savām manipulācijām, lai īstenotu varu, un tad ir citi, daži no kuriem uzķeras, turklāt ne obligāti paši naivākie un stulbākie. tur bija klasiskie iemesli, kāpēc uzķeras tieši tie, kas uzķeras, bet viena meitene pateica, ka upuris, iespējams, saredz pseidoticīgajā krāpniekā tādu kā pats savu alter ego, ka viņš arī pats spēj būt tāds liekulis, lai gan it kā naivi notic, ka liekulis iemieso viņa ideālus. un tā kā vairumam cilvēku ir vājības, reti kurš no tā ir pasargāts, tomēr vienlaikus piem. šajā lugā ir divi tēli, kas vienlaikus iemieso gan saprātu, gan ticību un mīlestību.

bet neiecietīgi cilvēki ir visās grupās, vienkārši tieši kristiešu neiecietība vislielākajā pretrunā ar kristietības pamatideju

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ir vislielākajā pretrunā

(Reply to this) (Parent)