Es pagaidām neesmu dekonstruējusi kristietību pietiekoši, lai izsecinātu, vai iecietīgi kristieši ir izņēmums no normas, vai tieši otrādi - ticība veido neiecietību un ir izņēmumi, kas tam spēj pretoties. Agrāk biju absolūti pārliecināta par otro variantu. Bet nu skaidrs, ka neiecietīgie ir tie lielākie bļāvēji publiskajā telpā.
Es uz to mūziku un arī šādiem materiāliem skatos tā - acīmredzot taču ir skaidrs, ko vēlas mērķauditorija (vai šķiet, ka ir skaidrs). Un mērķauditorijai patīk popsa, visa tā naivās eksaltācijas piepildītā mīlestības dziesmu dziedāšana Jēzum vai 90-to stilā maketēti žurnāli.
Par to, kādēļ sektantiem ir vieta šajās sarunās, es drīzāk domāju, ka te nostrādā simpatizēšana tam veidam, kā ticību realizē tādi kā Jaunā Paaudze.

(Reply to this) (Thread)

es vakar ar studentiem runāju par Moljēra Tartifu, ļoti interesanti par šo pašu tēmu - kā vieni citu cilvēku alkas pēc ticības izmanto savām manipulācijām, lai īstenotu varu, un tad ir citi, daži no kuriem uzķeras, turklāt ne obligāti paši naivākie un stulbākie. tur bija klasiskie iemesli, kāpēc uzķeras tieši tie, kas uzķeras, bet viena meitene pateica, ka upuris, iespējams, saredz pseidoticīgajā krāpniekā tādu kā pats savu alter ego, ka viņš arī pats spēj būt tāds liekulis, lai gan it kā naivi notic, ka liekulis iemieso viņa ideālus. un tā kā vairumam cilvēku ir vājības, reti kurš no tā ir pasargāts, tomēr vienlaikus piem. šajā lugā ir divi tēli, kas vienlaikus iemieso gan saprātu, gan ticību un mīlestību.

bet neiecietīgi cilvēki ir visās grupās, vienkārši tieši kristiešu neiecietība vislielākajā pretrunā ar kristietības pamatideju

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ir vislielākajā pretrunā

(Reply to this) (Parent)