Kurvjzieža kontemplācijas

Reiz, staigādama pa Kutaisi, iegriezos kādā kafejnīcā paēst. Kafejnīca liela, ar pretenzijām uz restorāna statusu. Ēdienkarte pie bāra un uz galdiņiem, protams, tikai gruzīniski. Svarīgākos vārdus saprotu (mcvadi, čašašuli, sacivi, hačapuri) izlasīt gan varu, bet, lai paskaidrotu, ko, kādā secībā un daudzumos ēdīšu, manas komunikācijas iemaņas izrādās par vārgu. Oficiante aizskrien un sameklē visadvancētāko bārmeni, kurš mazliet prot krieviski, un zina pat dažus angļu vārdus. Tos tad arī liekam lietā.
- Vai varu dabūt arī glāzi sarkanvīna? - jautāju.
- Pudeli sarkanvīna, ja? - viņš lietišķi pārjautā.
- Nē, glāzi! Vienu glāzi! Pudeli es diez vai tagad izdzeršu.
- Ak, jā, madam... es saprotu...jūs viena ēdīsit...- puisis izskatās pagalam apjucis un nelaimīgs. - Redziet, mēs pudeles vaļā netaisām, ja tās netiek uzreiz izdzertas. Mums līdz šim nebija tādi gadījumi...
- Ā, nu labi, iztikšu ar minerālūdeni, - es atsaku, un puisis ļoti domīgs aiziet.

Pēc maza brītiņa, kad jau esmu sagaidījusi savu lielisko šašliku un sacivi ar baltmaizes pusklaipu, pie manis pienāk norūpējusies iesirma kundzīte. Vai nu zāles pārzine vai kafejnīcas saimniece - tāda svarīga dāma katrā ziņā izskatās.

- Jūs gribējāt vīnu? - viņa man pieliekusies klusi jautā. - Man stāstīja, cik nepatīkama situācija izveidojusies. Varbūt jūs dzersit glāzi "Martīni"? Vai kādu no konjakiem?
- Ai, nē, paldies - es atsaku. - Man negribējās alkoholu, vienkārši esmu pieradusi, kā gruzīnu ēdieni garšo kopā ar vīnu. Bet ar "Bordžomi" arī ir ļoti garšīgi, patiešām.

Dāma nopūšas, nogroza galvu un aiziet. Pēc brīža viņa pienāk pie manis ar vīna glāzi rokā.
- Tas, ziniet, ir mājas vīns, ko mēs parasti viesiem nedodam, - viņa man saka. - Kvalitāte ir laba, bet pārdošanā jābūt veikala vīniem, jūs taču saprotat. Bet šajā situācijā, lai jūs nepaliktu bez vīna, atļaujiet mums jūs uzcienāt - tas būs uz restorāna rēķina.

Tā, lūk, uz klientu orientētu servisu saprot trešajās valstīs...

Ļikas un Sofiko no vecmāmiņas mantotais dzīvoklis, kurā biju apmetusies Kutaisi, atrodas pašā pilsētas centrā. Jā, jā, tur uzreiz, kad iet gar Dāvida Celtnieka statuju, aiz Dramatiskā teātra, šķērsieliņā pa kreisi. Vispār jau meitenes mantojušas visu divstāvu māju, bet tās apakšējo stāvu šobrīd izīrē ēdnīcai.
Augšējā stāva dzīvoklis lieliski atbilda manām fantāzijām par vietu, kur cariskās Krievijas ebreju jaunuvei dziedēt salauzto sirdi. Milzīgas istabas augstiem griestiem, 19.gadsimta beigu patvāri, 20.gadsimta sākuma mēbeles, klavieres un spoguļi kā vecās filmās, no plauktiem mani vēro svētā Nino un svētā Katrīna, no sienām - iesirmas gruzīnu kundzes, aristokrātiskām sejām un nevainojamām frizūrām. Bibliotēka gruzīnu un krievu valodā, lai man nav garlaicīgi, mājas vīna bundoliņš, lai skumjas nesāk mākt.( ... tālāk ... )

Raugi, templim var nebūt jumta vai kādas sienas. Taču sakrālā telpa stāv kā stāvējusi jau gadu tūkstoti.

( Bagrati )

Tās nav drupas, tā ir joprojām funkcionējoša baznīca.

( kalni )

Naksnīga ainava

( Tbilisi naktī )

Pie svētās Nino

( Bodbe )

Pa ceļam uz Kutaisi, bildēts no autobusa loga

( sniegotie kalni )

Un tagad man ļoti gribas redzēt Gruziju arī vēlā pavasarī - tad, kad viss izplaucis un ziedēšana pilnā sparā - un agrā rudenī, uz vīna ražas laiku. Gribas izbraukāt zaļo Kahetiju, un kalnos pie svaniem gribas. Gori un Upliscikhe nav redzētas, Kazbegi tā arī palicis neiepazīts, Tbilisi pirtis un zemnieku būdiņas kalnos.
Būs. Viss vēl kādreiz būs.

Tagad jāsāk domāt par Turciju, par Egejas jūras krastu.

Un, nē - nav tiesa, ka ziemeļu pavasarim piemīt īpašs maigums un burvība tā lēnīguma dēļ. Nav tā, nav! Arī dienvidos tik tikko plaukstošie krokusi, vizbuļi un vijolītes kalnos ir tikpat maigi un trausli kā Latvijā, pumpuri koku zaros martā šūpojas tikpat smalki kā visizcilākajās grafikās - gluži tāpat kā mūsu aprīļa vidū, un kad atnācis piektdienas vakars, uz sausā asfalta beidzot čirkst smiltis, puiši izveduši meitenes pastaigāties, vecāku nepieskatīti skolasbērni satupuši parku soliņos ar alus pudelēm rokās. Viss tāpat kā pie mums - tikai pusotru mēnesi agrāk.

( kalnu strauts )

( vijolītes )

( tkemali zied )

Gelati klosteris, 12.gadsimta Jaunās Atēnas, Bagratīdu dinastijas kapenes, un vispār - Gruzijas sirds ( Gelati ) Lielmocekļu baznīca, ikonostass un relikvārijs ar pusotru tūkstošgadi veciem pīšļiem ( pīšļi ) Skats no Lielmocekļu baznīcas: ( kalns )

Pagājušā otrdiena, dodos uz Kahetiju apskatīt svētās Nino kapu.( ... tālāk ... )

Menatrebe Sakartvelo.

Un arī visiem, kas ir tur bijuši un zina teikt vien to, ka Gruzija ir nabadzīga, noplukusi un netīra, ir pilnīga taisnība. Un ka kaitinoša var būt tā lētās degvielas smaka, uzmācīgie čigānu ubagi, ka kinza ir riebīga, un siers pārāk sāļš, un ceļi vēl sliktāki kā Latvijā, bet mikriņos visbiežāk skan stulba krievu popsa. Un teiks viņi to visu, un man nebūs, ko iebilst, jo arī tā ir Gruzija, nu jā, tāda tā ir un melots nav ne vārda. Un nav taču tā, ka es neredzētu to nabadzību un postu.
Bet es atkal raudāju prombraukšanas dienā, un man bija skaidrāks par skaidru, ka braukšu atkal. Ja būšu dzīva un vesela un pelnīšu kaut cik naudas.
Varbūt tāpēc, ka tā ir zeme, kurā man nav bail.

Vēls 9.marta vakars - apmēram pusvienpadsmit-vienpadsmit. Mīņājos slikti apgaismotā metro stacijā starp pusaizmigušiem bomžiem, diezgan kriminālā svešas lielpilsētas rajonā. Manas somas ir atstātas pieskatīšanai pie ielu tirgotājiem, kurus esmu iepazinusi pirms aptuveni desmit minūtēm, un glabāsies tur vēl vismaz divas-trīs stundas. Gaidu ierodamies vīrieti, kuru ar lielu piespiešanos varētu nodēvēt par pavirši pazīstamu un kurš solījis man palīdzēt nokļūt līdz lidostai. Ne mazākās neomulības, ne satraukuma. Un nav vēlmes raksturot šo situāciju kā avantūru vai riskantu dēku. Dzīve dabiski rit savu gaitu, bez mazākajām izbailēm.

Priekā, mīļie!
Man negribējās atgriezties. Bet arī šeit nav slikti.

Vardzia ir jāredz! Ja esi atbraukusi uz Gruziju, ja esi gluži neviļus nonākusi tādā tālā, visu aizmirstā nostūrī kā Akhalcikhe, kas ir vienīgā apdzīvotā vieta, no kuras sabiedriskais transports ved uz svētajām klintīm, tas nozīmē, ka Dievs negrib, lai tu paliec neredzējusi pašu Gruzijas sirdi, joprojām pilnu nacionālā lepnuma un dievbijības!( ... tālāk ... )

Kad sajūsmā degošām acīm šo visu atstāstīju saldējuma tirgotājam, viņš paraustīja plecus,
- A što ti dumala? Vse že znajut, što eto svjatoje mesto. Ņe mogla što-to po važņeje poprasitj?

Lūk, tajā dienā, kad no Akhalcikhes biju devusies uz Boržomi - vai Bordžomi, kā viņējie paši izsakās - kad, nogurusi pēc ilgā kalnos kāpiena, autentisku ūdeni pudelēs sapildījusi, ar Vahtangu pakoķetējusi, panorāmas ritenī izvizinājusies un suluguni ar salātiem apēdusi, snauduļoju atceļa mikriņā uz Akhalcikhi, blakus piesēdās vīrišķis. Tā kā uz viņa pirmo gruzīnisko teikto frāzi, iespējams, atvainošanos par traucēšanu, atbildēju krieviski un atklāju savu ceļinieces dabu, mirklī nokļuvu Ciešā Aizbildniecībā. Man tika detalizēti izstāstīta aiz loga redzamo kultūras pieminekļu vēsture un ģeogrāfisko objektu dabaszinātniskie fizikālie raksturojumi. Sajūsmināti māju ar galvu un tiku uzaicināta vakariņās. Mans "ēeeē..." tika iztulkots kā piekrišana. Kad izkāpām no mikriņa, ceļabiedrs izcēla manu somu un iesvieda to piebraukušaja taksometrā - taksometri spieto ap autoostām, tagad es to zinu. Man neatlika nekas cits kā vien sekot.
Pēc divu minūšu riņķošanas ap Tamāras statuju nokļuvām vienā no trim Akhalcikhes kafejnīcām. Ceļabiedrs (akdies, kāpēc neatceros viņa vārdu?!!)pasūtīja dubultporciju hačapuri, divas porcijas salātu, divus šašlikus un vīnu. Daudz vīna!
Maniem biklajiem pīkstieniem, ka es tik daudz vakarā neēdu, neviens uzmanību nepievērsa. Sākām gan ar vīnu. Spriežot pēc tostiem, mana māmuļa dzīvos mūžīgi, bet draugi - ļoti, ļoti ilgi.
Nu lūk, pie trešā ar tkemali aizdarītā šašlika vīrietis sāka nepārprotami uzprasīties uz vakara turpinājumu. Sapurināju lepnās baltiešu sievietes pašapziņu un teicu, ka savu rēķinu apmaksāšu pati. Nopratu, ka šī varētu būt tā frāze, ko Materaci pasacīja Zidānam. Sarunbiedrs pārklājās sarkaniem plankumiem un ieurbās manī nežēlīgu džigita skatienu. "Brosj eti štučki!" "Vot ono - britvoj po gorlu, i v kolodjec!" nozibēja man prātā. Drošības pēc atvainojos. Džigita sejā nepakustējās ne vaibsts. Atvainojos otrreiz un klusiņām. Savācu somiņu un lavījos uz izeju. Man neviens nesekoja. Izgājusi no krodziņa, atskatījos. Vīrietis bija aizsmēķējis un pasauca oficianti. Viņa veltīja man nicinošu skatienu. Pārmetu krustu, uz Tamāras statuju vērdamās, un devos uz viesnīcu. Krēsloja.
Saldējuma pārdevējs, kurš bija uzņēmies šefību pār mani, ievērtēja manu samulsušo skatienu un iejūtīgi apjautājās, kas noticis. Teicu, ka laikam esmu negrbot aizvainojusi cilvēku. Viņš piedāvājās izmaksāt man alu, ja es visu izstāstīšu.
Tuvējā bārā pēc trim litriem alus un manas grēksūdzes saldējuma pārdevējs nošūpoja galvu un teica: "Ņikomu. Ņikogda. Tak Ņe Govori! Poņala?" "Mhm, " - es māju ar galvu. Un tad viņš man stāstīja. Par laikiem, kad viņš strādājis "turbazā", lūk, un tās krievu ekskursantu grupa braukušas vienā laidā. Un reiz, kad krievu meitenes vakariņojušas ar vietējiem puišiem, viena no viņām pateikusi kaut ko ļoti rupju. Iespējams, to pašu, ko es savā stulbumā - ka viņu grasās nopirkt vai ko tādu. Nu, un aizkaitināts gruzīnu puisis izgriezis viņai mēli. Puisi pēc tam atraduši, par neviesmīlību 25 gadus piesprieduši. Bet meitene no tā runīgāka nav tapusi.
Tā ka domā, sieviete, ko gvelz!

Nu, lūk!
Un tad, kad nokļuvu Akhalcikhes viesnīcā, pie durvīm mani sagaidīja saldējuma automāts. To apkalpoja īpašnieks - gadus piecdesmit+ vecs Kutaisi iemītieks, visu pasaulē iespējamo draisko atmiņu pēdām sejā un viņa dēls - glītākais aptuveni divdesmit gadu vecuma puisēns, ko jebkad esmu redzējusi. Pēc īsa izklāsta, ka es, ceļiniece no tālas hiperboreju zemes, esmu še nevilšus nokļuvusi un naktsmājas meklēju, daiļais puisēns, vārdā Koto paķēra manas somas un uznesa līdz recepcijai otrajā stāvā. Viņa tēvs cienīgi sekoja, lai paskaidrotu dežurantei, ko īsti šī svešzemju sieviete ar jocīgo baltiešu akcentu krievu valodā, vēlas.
Dežurante - sirma gruzīniete, garā, melnā kleitā - mani iereģistrējot, apjautājās, cikos vakarā gribu mazgāties. Pamanījusi manu apjukumu, paskaidroja: "Jāzina taču, kad silto ūdeni ieslēgt!"

Trīs diennaktis mana apmešanās vieta bija Akhalcikhes viesnīca. Diezgan noplukusi māja, bet gana laba Turcijas pierobežā snaudošai bijušai armijas pilsētiņai, kurā pēc Padomju karaspēka aizvākšanas tikvien palicis kā divi veikali, jau minētā viesnīca, trīs kafejnīcas un pasta ēka. Izsistiem logiem, bet funkcionējoša. No autoostas līdz viesnīcai aizbraucu ar taksi. Nebūtu to darījusi, ja zinātu, ka "otrā pilsētas galā" nozīmē precīzi divpadsmit minūšu gājienu, velkot līdzi smago somu pa slikti bruģēto un vietumis pavirši asfaltēto centrālo ielu. Taču tādas nianses taksists Žeņa man nepauda. Kad viņš bija iekrāvis manas somas žigulīša bagāžniekā, pamanīju, ka viņš viegli grīļojas. Nu jā - diena jau pēcpusdienā, kā nekā. Aizdedzes vadiņi zem stūres rata lāga negribēja savienoties. Žeņa atvainodamies man veltīja zīdainiski atklātu bezzobu smaidiņu. Aizvēru acis un palūdzu Tamārai laimīgu nokļūšanu viesnīcā. Tamāra palīdzēja. Ne pirmo, ne pēdējo reizi šī ceļojuma laikā.

Ne tikai majestātiskās kalnu grēdas un vīriešu galantais šovinisms tev Gruzijā liek justies trauslai un nespējīgai lemt par savām gaitām. Arī Providence, kaut nenoliedzami sieviete būdama, tur izrāda savus untumus uzskatāmāk nekā jebkur citur.( ... tālāk ... )
Bet kā izrādījās - apstāšanās Akhalcihē bija tikai sākums visaizraujošākajai un interesantākajai ceļojuma daļai. Bet par to es uzrakstīšu citreiz.

Nonākot Gruzijā, tu, sieviete, piepeši saproti, ka piederi skaistajam dzimumam. Ak jā, un vājajam dzimumam arī.
Kad 2.augusta rītā iznācu no viesnīcas Tbilisi centrā, tērpta vienā no savām piedienīgākajām vasaras kleitām, desmit minūšu laikā sapratu, kā justos, kaila iegrūsta huzāru kazarmās. Nē, es pēdējos 7-8 gados īpaši neesmu cietusi no vīriešu uzmanības trūkuma. Ne Francijā, ne Itālijā, ne Korsikā... pat Latvijā ne. Un tomēr - tik koncentrētas uzmanības devas man bija par stipru.
( ... tālāk ... )
Un tomēr, un tomēr... Lai cik sasodīti patīkami nebūtu mirkli līdz mielēm (par mielēm uzrakstīšu citreiz!) izbaudīt tiesības uz nevarību, trauslumu, pakļāvību un apjūsmošanu, nokļuvusi atkal Rīgā, es uzelpoju atviegloti kā pēc ģipša noņemšanas lauztai kājai. Uzvilku sarkanu, dekoltētu kleitiņu. Staigāju pa dzimtajiem bulvāriem, ēzdama pašas pirktu saldējumu. Smaidīju, skatīdamās pretimnākošajiem tautiešiem acīs un izbaudīju viņu mulsumu, kā arī savu lielisko brīvību.

Ceļošanai vienatnē ir savi trūkumi. Pirmkārt jau - apmetoties viesnīcā vai īrējot istabiņu, nakšņošana maksā dārgāk. Otrkārt, zemēs ar stingri patriarhālām tradīcijām, pie kādām pieskaitāma arī Gruzija, vienatnīgai ceļotājai ir grūtāk izvairīties no divdomīgām situācijām, kuras nemitīgi provocē vietējo vīriešu aizbildnieciskās rūpes. Ļoti sarežģīti atrast pareizo uzvedības veidu, kas neliktu izskatīties nedz pēc paranoiskas īgņas, nedz arī vieglprātīgas svilpastes. Taču par gruzīnu vīriešiem būs īpašs stāsts. Vai pat vairāki.

Taču citādi - tikai vienatnē veikts ceļojums var pilnībā iemantot savu jēgu. Tas ļauj apzināt savas miera un saprātīguma rezerves. Tas ļauj apceļojamai zemei un tās iemītniekiem atklāties visā raibumā un spilgtumā. Tev nav tavā valodā runājošas kūniņas, kurā paslēpties un nepamanīt to, ko esi nākusi iepazīt. Esi tikai tu pati un svešā zeme ar tās dabu un cilvēkiem. Un tu skaties uz šo zemi tikai pati savām acīm. Sēdi jūras krastā, ar kājas īkšķi ripini ūdenī oļus, neko neverbalizē, vien ļauj redzokļiem, ausīm, nāsīm un ādai iepazīt ko agrāk nesastaptu. Vienatnē cilvēks pamana vairāk - gan sevī, gan apkārtnē, lai cik banāli tas neizklausītos.

Ceļojot vienatnē, bez mašīnas un ar nelielu daudzumu naudas, nav iespējams paslēpties unificētās četr- un pieczvaigžņu viesnīcās, atpirkties no visām problēmām un palikt pārliecībā, ka zemi apdzīvo tikai angliski runājoši pārdevēji un dažādu servisu darbinieki. Tu neizvairies no dzīvesstāstiem un sabiedriskā transporta, ieraugi ne tikai bukletiem fotografējamās ainavas, bet arī noplukušas ēstuves un paģirainus šoferus provinces mazpilsētiņās.

Jā, tas laikam bija tieši tas, ko es gribēju. Un es gribēšu vēl.

Svelme, svelme, svelme un bieza dīzeļdegvielas kvēpu garoza pār Tbilisi. Māte Gruzija kalna galā ir vienīgā, kas neslauka sviedrus. Ieeju muzejā - nolupis un neremontēts laikam kopš 1989.gada. Persiešu tepiķi un Pirosmani gleznas. Salīdzinājumā ar ielu tīkami vēss. Pie zāles sienas termometrs rāda +30 grādus. Pagraba zālē - +28.