Kurvjzieža kontemplācijas

Ļikas un Sofiko no vecmāmiņas mantotais dzīvoklis, kurā biju apmetusies Kutaisi, atrodas pašā pilsētas centrā. Jā, jā, tur uzreiz, kad iet gar Dāvida Celtnieka statuju, aiz Dramatiskā teātra, šķērsieliņā pa kreisi. Vispār jau meitenes mantojušas visu divstāvu māju, bet tās apakšējo stāvu šobrīd izīrē ēdnīcai.
Augšējā stāva dzīvoklis lieliski atbilda manām fantāzijām par vietu, kur cariskās Krievijas ebreju jaunuvei dziedēt salauzto sirdi. Milzīgas istabas augstiem griestiem, 19.gadsimta beigu patvāri, 20.gadsimta sākuma mēbeles, klavieres un spoguļi kā vecās filmās, no plauktiem mani vēro svētā Nino un svētā Katrīna, no sienām - iesirmas gruzīnu kundzes, aristokrātiskām sejām un nevainojamām frizūrām. Bibliotēka gruzīnu un krievu valodā, lai man nav garlaicīgi, mājas vīna bundoliņš, lai skumjas nesāk mākt.
Jau pirmajā vakarā pirms gulētiešanas iztēlojos, kā no rīta, peņuārā tērpusies, ar lielo kafijas krūzi rokā iziešu uz balkona, pavēršos pret zilajām Aizkaukāza debesīm, kurās rotāsies zeltaini taureņi, un manā, vīstošās Turgeņeva jaunkundzes, sirdī no saldenas smeldzes uzplauks afigennā poēzija.
Pamodos un sapratu - IR! Ir saule, ir zilas debesis, gan jau, ka ir arī taureņi. Mudīgi apjozos peņuāru, aiztecēju sabrūvēt kafiju un devos balkona virzienā. Uz tiem taureņiem raudzīties, poēziju dvēselē raisīt.
Taču vēl pirms taureņiem es pamanīju citas dzīvas būtnes. Pareizāk gan - būtnes, no kurām dažas bija dzīvas, bet citas vairs nē.
Divas lielas asins straumes, dārza šļūteņu dzītas, plūda pa asfaltētā pagalma renīti notekas virzienā. Starp tām gulēja teliņa ķermenis pārgrieztu rīkli. Otrs teliņš - viens no tiem brūnajiem, pūkainajiem baltpurna mīļumiņiem, kas Gruzijā visbiežāk sastopami, nervozi raustījās striķī piesiets. Man nebija ilūziju, ka ar vāli un tuteni bruņotais vīrs, kas apņēmīgi teliņam tuvojās, gatavojas viņu mierināt, nobučojot purniņu un pakasot aiz austiņas.
Ar klusu spiedzienu atlēcu atpakaļ - drošībā, aiz aizkariem. Es, redz, pilsētas jaunkundze tomēr jau trešajā paaudzē. Un manā pilsētā, gaļa rodas veikalā, sadalītā veidā. Biju zinājusi, ka uz laukiem tai ir zināms sakars ar vālēm, nažiem un mīļu pūkaiņu asinīm, bet otru lielāko Gruzijas pilsētu, pašu tās centru, šādās aizdomās neturēju.
Lai nebūtu tik drīz jāiet ārā, nolēmu izmazgāt matus. Siltā ūdens nebija, pieņēmu, ka operēšana ar čaiņiku un tazikiem aizņems pietiekami daudz laika. Kamēr gāju uz vannasistabu, no lejas atskanēja klusi izsīkstošs māviens. Paskatījos uz galdu, kur mani gaidīja brokastīm atliktie vakardienas teļa šašlika gabaliņi un tkemali mērce, un nodomāju, ka šorīt būšu veģetāriete.
Pēc apmēram stundas devos uz pilsētu. Pagalma asfalts žuva, tumšs un tīrs, kuplmiesu sieva, skalodama zem krāna zarnu rituļus, man sirsnīgi uzsmaidīja un uzsauca skaļu "Gamardžoba!" No ēdnīcas plūda intensīva ceptas gaļas smarža, sajaukdamās ar garšvielu buķeti, kurā man izdevās izšķirt tikai kinzu, ķiplokus un sīpolus.
Vakarā, pilsētu izstaigājusi, iegāju tajā pašā ēdnīcā. Veģetārisms bija atkāpies kurkstošā vēdera priekšā un es palūdzu čašašuli - lielisku, pikantu, mutē kūstošu teļa gaļas un dārzeņu sautējumu, bagātīgi aizdarītu garšvielām, zaļumu kārtas apkaisītu.
Nu, neskanēja man tobrīd ausīs tas klusais rīta māviens, neskanēja. Toties atskārta, ka Latvijā nekad - vismaz ne pēdējo desmit gadu laikā - nav gadījies ēst tik garšīgu gaļu, tā gan atnāca un padzina pēdējās veģetārā sentimenta spazmas no manām smadzenēm.