![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vardzia ir jāredz! Ja esi atbraukusi uz Gruziju, ja esi gluži neviļus nonākusi tādā tālā, visu aizmirstā nostūrī kā Akhalcikhe, kas ir vienīgā apdzīvotā vieta, no kuras sabiedriskais transports ved uz svētajām klintīm, tas nozīmē, ka Dievs negrib, lai tu paliec neredzējusi pašu Gruzijas sirdi, joprojām pilnu nacionālā lepnuma un dievbijības!
Vietējie bija eksaltēti un pārliecinoši. Rīta agrumā, izdzērusi dienišķo miniatūro turku kafijas tasīti un apēdusi saldumsaldas baklavas gabaliņu, devos uz autoostu. Kā jau biju mācīta, apstaigāju mikriņus un šoferīšiem ar jautājošu sejas izteiksmi teicu: "Vardzia?". Ilgi nebijā jāpūlas, jau trešais šoferītis mani aizveda pie vīra, kurš enerģiski organizēja pasažierus tieši šim maršrutam. Gaidīt gan nācās apmēram pusstundu, līdz braucēju skaits kļuva pietiekams. Pa to laiku saule bija krietni pakāpusies, arbūzu un sēkliņu tirgoņi, tarkšķēdami centās paglābties ēnainākos laukumiņos, autobusu un mikriņu šoferi drūzmējās pļāpīgos bariņos un dzēra minerālūdeni.
Vardzias ceļinieku kompānija bija raibākā no visām. Par lielu pārsteigumu izdzirdu arī angļu valodu un pamanīju rietumniekus, kuri, atšķirībā no manis pašas, nebija sajaucami ar vietējiem. Tā nu sanāca, ka visu garo un ļoti neērti vadāmo ceļu biju cieši piespiesta gara auguma austrālieša ceļgaliem, kurš bija iemīcījies man iepretim uz dzelzs kanniņas, droši vien pilnas ar mašīneļļu vai ko tamlīdzīgu (sēdvietu busiņā visiem nepietika). Blakus man sēdēja apmēram četrdesmitgadīga vāciete garos brunčos, pārmetusi galvai milzīgu šalli kā sari, bet aiz viņas - čehu ģimenīte.
Brauciens izvērtās divreiz garāks kā solīts. Mikriņš bija vecs un neganti grabošs. Saulē tas uzkarsa kā sautējamais katliņš. Traucāmies pa šauriem, nenoasfaltētiem līkloču kalnu ceļiem, piebirušiem šķembainiem akmeņiem. Ik pa brīdim skatienam atklājās kāda pasakaini skaista ainava - jo vairāk galvu reibinoša tāpēc, ka no dziļajām kraujām mūs nesargāja nekādas apmales. Pagriezienos mēs ar austrālieti allaž sakritām kaudzītē un viens otram atvainojāmies - sākotnēji ar pieklājīgu smaidiņu, vēlāk īgni sakostiem zobiem. Divas reizes nācās apstāties. Pirmoreiz šoferītis mainīja riepu, otrreiz - riteni. Pasažieri izmantoja pauzītes, lai staipītu atsēdētās kājas, uzpīpētu un padrūzmētos ap šoferīti, dodot Ārkārtigi Vērtīgus padomus.
Lūk, un vienā no šīm pauzēm es šausmās atklāju, ka sabojājies mobilais telefons, kurš vienlaikus man kalpoja arī kā pulkstenis un modinātājs. Tas vairs nereaģēja uz pogu nospiešanu. Mēģināju to restartēt, izraujot akumulatoru un ieliekot atpakaļ, taču velti - ekrāns gan nodzisa, taču pēc tam aparāts ieslēdzams vairs nebija. Sekas šādam pavērsienam bija gaidāmas ļoti nepatīkamas. Pirmkārt, zināju, ka, ja trīs dienas nebūšu zvanījusi mātei, viņa var aizskriet uz Ārlietu ministrijas konsulāro daļu un pieprasīt iesaistīt manis meklēšanā interpolu vai vismaz Sarkano Krustu. Otrkārt, man bija nepieciešams, atgriežoties Tbilisi, sazināties ar Soso, lai viņš mani pavada uz tirgu un lidostu, kā arī jāpiezvana brālim, lai precizētu, cikos viņš var Rīgā mani sagaidīt. Treškārt, zemē, kurā jau tā esi kļuvusi par analfabēti un tāpēc spiesta nemitīgi jautāt ceļu, palikšana arī bez pulksteņa un modinātāja, radītu veselu gūzmu problēmu. Līdz ar to kādu brīdi sapīku un iegrimu rūpju pilnās pārdomās.
Tomēr skaistais saulainais laiks un neaizmirstamu iespaidu gaidas ātri vien kliedēja manu sadrūmumu. Un, sasniegusi brauciena galamērķi, ar visām domām un visām maņām pievērsos vienīgi saules nokaitētajām klintīm, kurās pirms septiņiem - astoņiem gadsimtiem tikusi izkalta pilsēta. Šodien no tās palikusi tikai neliela daļa - daudzstāvu alu labirints ar darbojošos klosteri un baznīcu. Visu tur gūtos iespaidu aprakstīšana būtu atsevišķs stāsts, kam varētu veltīt citu ierakstu.
Nu, un pēc dažām stundām, izrāpelējusies pa spožajiem, karstajiem akmeņiem, apjūsmojusi 13.gadsimta freskas uz alu sienām, padzērusi ledainu ūdeni no Tamāras Asaru avota, šļūcu pa taciņu lejup, lai nenokavētu pēcpusdienas mikriņu atpakaļ uz Akhalcikhi. Taciņas malā auga koks - vai drīzāk liels krūms - zaros iesietām "vēlēšanos lentītēm". Nolēmu, ka iespēju nedrīkst laist garām. Parakņājusies somiņā, noplēsu strēmeli ietinamā papīra, ar grūtībām apmetu mezglu zaram un, atmiņā atsaukdama majestātisko fresku tikko apskatītajā baznīcā, palūdzu Tamāras palīdzību, lai varētu salabot mobilo telefonu līdz ceļojuma beigām.
Kad iekārtojos atceļa mikriņā - atkal starp garkājaino austrālieti un vācu mākslinieci - sajutu, ka džinsu kabatā iebāztais telefons mazliet spiež. Izvilku to, lai pārliktu somiņā. Displejā mirgoja datums un laiks. Vēl īsti neticēdama tādai veiksmei, nospiedu izvēlņu pogu. Telefons paklausīgi piedāvāja apskatīt katalogu.
Kad sajūsmā degošām acīm šo visu atstāstīju saldējuma tirgotājam, viņš paraustīja plecus,
- A što ti dumala? Vse že znajut, što eto svjatoje mesto. Ņe mogla što-to po važņeje poprasitj?
Vietējie bija eksaltēti un pārliecinoši. Rīta agrumā, izdzērusi dienišķo miniatūro turku kafijas tasīti un apēdusi saldumsaldas baklavas gabaliņu, devos uz autoostu. Kā jau biju mācīta, apstaigāju mikriņus un šoferīšiem ar jautājošu sejas izteiksmi teicu: "Vardzia?". Ilgi nebijā jāpūlas, jau trešais šoferītis mani aizveda pie vīra, kurš enerģiski organizēja pasažierus tieši šim maršrutam. Gaidīt gan nācās apmēram pusstundu, līdz braucēju skaits kļuva pietiekams. Pa to laiku saule bija krietni pakāpusies, arbūzu un sēkliņu tirgoņi, tarkšķēdami centās paglābties ēnainākos laukumiņos, autobusu un mikriņu šoferi drūzmējās pļāpīgos bariņos un dzēra minerālūdeni.
Vardzias ceļinieku kompānija bija raibākā no visām. Par lielu pārsteigumu izdzirdu arī angļu valodu un pamanīju rietumniekus, kuri, atšķirībā no manis pašas, nebija sajaucami ar vietējiem. Tā nu sanāca, ka visu garo un ļoti neērti vadāmo ceļu biju cieši piespiesta gara auguma austrālieša ceļgaliem, kurš bija iemīcījies man iepretim uz dzelzs kanniņas, droši vien pilnas ar mašīneļļu vai ko tamlīdzīgu (sēdvietu busiņā visiem nepietika). Blakus man sēdēja apmēram četrdesmitgadīga vāciete garos brunčos, pārmetusi galvai milzīgu šalli kā sari, bet aiz viņas - čehu ģimenīte.
Brauciens izvērtās divreiz garāks kā solīts. Mikriņš bija vecs un neganti grabošs. Saulē tas uzkarsa kā sautējamais katliņš. Traucāmies pa šauriem, nenoasfaltētiem līkloču kalnu ceļiem, piebirušiem šķembainiem akmeņiem. Ik pa brīdim skatienam atklājās kāda pasakaini skaista ainava - jo vairāk galvu reibinoša tāpēc, ka no dziļajām kraujām mūs nesargāja nekādas apmales. Pagriezienos mēs ar austrālieti allaž sakritām kaudzītē un viens otram atvainojāmies - sākotnēji ar pieklājīgu smaidiņu, vēlāk īgni sakostiem zobiem. Divas reizes nācās apstāties. Pirmoreiz šoferītis mainīja riepu, otrreiz - riteni. Pasažieri izmantoja pauzītes, lai staipītu atsēdētās kājas, uzpīpētu un padrūzmētos ap šoferīti, dodot Ārkārtigi Vērtīgus padomus.
Lūk, un vienā no šīm pauzēm es šausmās atklāju, ka sabojājies mobilais telefons, kurš vienlaikus man kalpoja arī kā pulkstenis un modinātājs. Tas vairs nereaģēja uz pogu nospiešanu. Mēģināju to restartēt, izraujot akumulatoru un ieliekot atpakaļ, taču velti - ekrāns gan nodzisa, taču pēc tam aparāts ieslēdzams vairs nebija. Sekas šādam pavērsienam bija gaidāmas ļoti nepatīkamas. Pirmkārt, zināju, ka, ja trīs dienas nebūšu zvanījusi mātei, viņa var aizskriet uz Ārlietu ministrijas konsulāro daļu un pieprasīt iesaistīt manis meklēšanā interpolu vai vismaz Sarkano Krustu. Otrkārt, man bija nepieciešams, atgriežoties Tbilisi, sazināties ar Soso, lai viņš mani pavada uz tirgu un lidostu, kā arī jāpiezvana brālim, lai precizētu, cikos viņš var Rīgā mani sagaidīt. Treškārt, zemē, kurā jau tā esi kļuvusi par analfabēti un tāpēc spiesta nemitīgi jautāt ceļu, palikšana arī bez pulksteņa un modinātāja, radītu veselu gūzmu problēmu. Līdz ar to kādu brīdi sapīku un iegrimu rūpju pilnās pārdomās.
Tomēr skaistais saulainais laiks un neaizmirstamu iespaidu gaidas ātri vien kliedēja manu sadrūmumu. Un, sasniegusi brauciena galamērķi, ar visām domām un visām maņām pievērsos vienīgi saules nokaitētajām klintīm, kurās pirms septiņiem - astoņiem gadsimtiem tikusi izkalta pilsēta. Šodien no tās palikusi tikai neliela daļa - daudzstāvu alu labirints ar darbojošos klosteri un baznīcu. Visu tur gūtos iespaidu aprakstīšana būtu atsevišķs stāsts, kam varētu veltīt citu ierakstu.
Nu, un pēc dažām stundām, izrāpelējusies pa spožajiem, karstajiem akmeņiem, apjūsmojusi 13.gadsimta freskas uz alu sienām, padzērusi ledainu ūdeni no Tamāras Asaru avota, šļūcu pa taciņu lejup, lai nenokavētu pēcpusdienas mikriņu atpakaļ uz Akhalcikhi. Taciņas malā auga koks - vai drīzāk liels krūms - zaros iesietām "vēlēšanos lentītēm". Nolēmu, ka iespēju nedrīkst laist garām. Parakņājusies somiņā, noplēsu strēmeli ietinamā papīra, ar grūtībām apmetu mezglu zaram un, atmiņā atsaukdama majestātisko fresku tikko apskatītajā baznīcā, palūdzu Tamāras palīdzību, lai varētu salabot mobilo telefonu līdz ceļojuma beigām.
Kad iekārtojos atceļa mikriņā - atkal starp garkājaino austrālieti un vācu mākslinieci - sajutu, ka džinsu kabatā iebāztais telefons mazliet spiež. Izvilku to, lai pārliktu somiņā. Displejā mirgoja datums un laiks. Vēl īsti neticēdama tādai veiksmei, nospiedu izvēlņu pogu. Telefons paklausīgi piedāvāja apskatīt katalogu.
Kad sajūsmā degošām acīm šo visu atstāstīju saldējuma tirgotājam, viņš paraustīja plecus,
- A što ti dumala? Vse že znajut, što eto svjatoje mesto. Ņe mogla što-to po važņeje poprasitj?