Kurvjzieža kontemplācijas

Pagājušā otrdiena, dodos uz Kahetiju apskatīt svētās Nino kapu. Ļaudīm pārpilns mikriņš plkst.15 izripo no Tbilisi centrālās autoostas. Par sarunām mikriņā, par māju kalnos, par cienījamu vecumu un to, cik svarīga dzīvē ir disciplīna, izstāstīšu citreiz. Šā vai tā - gandrīz divu stundu līkumošana caur pusnokusušu sniega pleķīšu un ziedošu vizbuļu izraibinātām mežmalām reiz ir galā, priekšā vīd Bodbes klostera torņi aiz masīvas sētas. Svempjos no mikriņa ārā, te šoferītis mani apstādina uzjautādams:
- Jūs šovakar atgriežaties Tbilisi?
- Jā.
- Un kā jūs plānojat braukt? Ir jau transports sarunāts?
- Nē...Vai tad pa šo ceļu nebrauc sabiedriskais transports atpakaļceļā?
- Nē, šeit vispār sabiedriskais transports neiet, mēs braucam uz Signahi, es šeit nogriezos, lai jūs atvestu, lielā šoseja ir gandrīz 5 kilometrus pa kreisi.
- Ā, nu tad nekā - aiziešu līdz šosejai un tad gaidīšu.
- Tas gan nebūtu labi. Es tūdaļ iedošu tā šofera telefona numuru, kurš apmēram pēc stundas - ar stundu taču jums pietiks, lai klosteri apskatītu un palūgtos, vai ne? - brauks atpakaļ uz Tbilisi. Piezvaniet un pasakiet, ka esat pie klostera, viņš iegriezīsies un jūs savāks.

Tā arī notiek. Izlaidīšu pagaidām eksaltētu apceri par klosteri, atklāsmēm pie sv. Nino kapa, par manām attiecībām ar pareizticību, utt. Sēžu atkal mikriņā, ripojam atpakaļ uz Tbilisi. Daripojam, uzzinu, ka jāmaksā tikpat, cik, ja es būtu braukusi no Signahi, bez kādiem līkumiem, un, ārā kāpdama, jautāju šoferim:

- Sakiet, lūdzu, tuvākā metro stacija uz to pusi, vai tomēr uz šito?
- Jā, es tā jau arī sapratu, ka ārzemniece. Kāpiet atpakaļ, aizvedīšu līdz metro.

Kāpju, braucam. Izkāpdama mēģinu samaksāt pēc pilsētas tarifa, topu ļoti skarbi noraidīta - vai tad tiešām es iedomājoties, ka par normālu izpalīdzēšanu būtu nauda jāmaksā! Man tiek trīsreiz pārjautāts, vai pilsētā es vismaz orientējoties pietiekami, lai varētu viena braukt ar metro, uz ko es lepni attraucu, ka neesmu pirmoreiz Gruzijā, ha!, un ka protu pat lasīt gruzīniski.

Laimīgi nokļūstu savā Avlabari pieturā, aizeju līdz viesnīcai, pārģērbjos, dodos uz dukani vakariņot, sagaidu savu šašlika porciju, ēdu. Zvana telefons. Mikriņa šoferīša numurs.

- Labvakar, madam, jūs nokļuvāt, kur jums bija jānokļūst?
- Paldies, jā.
- Un citādi arī viss kārtībā? Tad labi, es varu mierīgi beigt maiņu un doties mājās.

Manā mcvadi sāk birt aizkustinājuma asaras. Nē, es negribu teikt, ka Latvijā trūkst labu cilvēku, es negribu teikt, ka neesmu izjutusi rūpes par savu necilo personu, varbūt es tikai mazliet atceros gadījumus, kad man pašai ārzemnieki jautājuši ceļu un cik ilgā laikā esmu par viņiem aizmirsusi, un tā.

Menatrebe Sakartvelo.