sākt dienu ar domu, ka viss besī un riebjas, laikam nav labi.

Vakar starp visiem n-tajiem darbiem, paspēju arī nodot bakalaura darbu. Izprintēju, iesēju, aizbraucu uz Grīziņkalnu, lai saņemtu radošās daļas pasniedzēja parakstu, pēc tam braucu uz Pārdaugavu iesiet un nodot. Kamēr iesēja darbu, ar kursabiedreni paļāpājām jaukajā Can Time kafejnīcā, iesēdušās melnā, mīkstā dīvānā. Iesēja, aizgāju nodot, un ieraudzīju, ka vienā variantā ir iesietas divas vienādas lapas, nācās vienu griezt ārā. Tad vēl divās lapās gads nepareizs, ko nācās labot ar melnu pildspalvu. Nodomāju tikai to, ka tā jau nebūtu es, ja viss noritētu gludi. Nekas, nodots ir, parakstīts ir. Un viss. Gāju mājās un domāju, kur pazudis prieks par nodošanu, bet nav nekā. Pamodos šodien no rīta un cerēju, ka vismaz tagad būs parādījies prieks, bet arī nekā. Cerības uz kādām dvēseliskām emocijām lieku uz aizstāvēšanas dienu, kad saņemšu atzīmi un viss būs beidzies. Citādāk, pēc pāris tramplīnu izlekšanas snovparkā, prieks ir daudz lielāks, nekā pēc nodota bakalaura darba, kas ir noslēgums 4,5 gadu mācībām/mocībām/...

Izlasīju kāda puiša tvītu, par neveiksmīgiem mēģinājumiem sevī ieviest kārtību. Man šķiet, ka es lēnām sevi radinu pie apziņas, ka manī kārtības nebūs nekad. Ne sajūtu, ne domu, ne vēlmju, ne plānu, ne mērķu, vai jebkādā citā līmenī. Esmu nogurisi nemitīgi gruzīties par mūžīgo nekārtību savā galvā, no tā nepaliek vieglāk, no tā nekas nemainās, tikai paliek sliktāk. Emocijas, garstāvoklis, jūtas mainās no mežonīga prieka līdz dziļai bedrei pāris minūšu laikā, tā it kā kādam būtu mana vudū lelle un viņš ar to nemitīgi iespaidotu mani. Bet ir jau vieglāk visu norakstīt uz kādu netveramu spēku, nekā meklēt patiesos iemeslus. mēs visi esam slimi, tikai katrs ar kaut ko citu.
Pagaidām, lai paliek. Zinu, ka Gudauri arī neizārstēs, bet vismaz dos atpūtu nogurušjām smadzenēm un veldzēs ķermeni no ikdienas biroja krēsla deldēšanas.

Eh! Ir palikuši 3 parādi no 18! To lūk var saukt par Monster energy!
Šodien aizstāvēju 3.kursa darbu, bet 1. un 2. jau veiksmīgi prezentēju pirmdien, tātad 3 lielie kursa darbi tika uzrakstīti pusotras nedēļas laikā, katram veltot aptuveni 3 naktis. Nevar teikt, ka jūtos īpaši labi šobrīd pēc vairāk kā 2 nedēļu kārtīga hārdkora darba + skolas, un liela kafijas + monster energy patēriņa, kā arī vēl katru dienu 2h treniņa sporta zālē, bet vismaz jūtos lepna par sevi. un gandrīz beigta.
šonakt vēl nakts ar neverbālās komunikācijas analīzi, rīt vēl viens parāds jānokārto, tad vēl brīvdienās prakses atskaite, kuru jānodod 1dien, bet jāaizstāv 2dien. Tad tieku pielaista pie lielā eksāmena, kuram ir laiks gatavoties veselu mēnesi. Laikam saņemsim 60 jautājumus, no kuriem eksāmenā izvilksim trīs un mutiski atbildēsim. Būs jāzina viss, ko mācījāmies šajos četros gados.
Jā, vēl rīt jāiesniedz bakalaura tēma, bet vēl neesmu kārtīgi izdomājusi par ko.

UN VĒL rīt ir jāiet DEJOT! gribu, gribu, gribu, jo pēdējās brīvdienas visas ir nosēdētas drukājot. pirksti jau jēli.

Šķiet, ka personības dalīšanās jūtu un vēlmju līmenī sāk kļūt arvien krasāka.

man patīk ikdienā skriet un daudz strādāt, patīk būt nemitīgi kustībā no kaut kā uz kaut ko. patīk iepazīt interesantus cilvēkus, patīk būt un dzīvot tieši šeit un tagad.

 

reizēm pietiek ar savstarpēju atvainošanos, lai lietas atkal būtu kārtībā. tāpat zināms, ka cilvēki un viņu paradumi galvenokārt ir nemainīgi.

tikko uzzināju, ka 18. martā Tallinas rock cafē būs Dub FX paklausīties un turpat arī Guano Apes 16. aprīlī.

vakar bijām mežkalnos un es pirmo reizi bez ģipša. lēkājusi nebiju sen, tāpēc domāju, ka diez vai sanāks. mežkalnu snovparks gan pabriesmīgs, bet ar laiku ledainie tramplīni tika iepazīti un ir forši, ka ir abas rokas atkal - var noturēt līdzsvaru. vakar viss sanāca pa lēto - uz 4h pa 4ls. atpakaļ rīgā bijām pirms desmitiem, aizgājām ievērtēt līvas jauno dzīvokli. kāpiens uz 7. stāvu, toties ļoti skaists mansards, perfekti izremontēts, nu vienkārši pasakaini skaists dzīvoklis! bija doma iet kaut kur padejot, bet tad pievienojās vēl pāris personas un nakts pagāja foršās sarunās. no rīta rakaris agri cēlās, lai brauktu uz darbu, bet mēs abas vēl pavārtījāmies un vēlāk krāmējām snova somas, lai brauktu uz riekstukalnu. aizgājām uz autoostu, bet tur lielā autobusa vietā mūs sagaidīja mikriņš. nācās stāvēt kājās ar visiem dēļiem un jautri tērgāt ar šoferīti, kurš iebraucot baldonē apstādināja ielas vidū mikriņu, kas brauc līdz observatorijai un piekodināja šoferi, lai mūs aizved līdz kalnam. ātri pārsēdāmies otrā busiņā brīdi paralizējot satiksmi. otrs šoferītis arī riktīgi foršs, aizveda gandrīz līdz pašam kalnam, iedeva tā šofera telefona numuru, kurš brauks vakarā, lai piezvanam un pasakam, ka mūs vajadzēs sagaidīt turpat, kur šis mūs izlaidīs. pagaidīs un aizvedīs abas līdz rīgas autobusam. izkāpām un pārlaimīgas gājām uz kalnu. un redzot, kādas pārvērtības un rekonstrukcijas tur notikušas pēc mana pēdējā apmeklējuma, es biju mēma. uztaisīts perfekts snovparks ar lieliskiem tramplīniem, slaidiem, iepriekšējā briesmoņa vietā. galvenokārt tāpēc arī nebraucu uz riekstu, jo tas kalns bija garlaicīgs, bet tagad snovparks gandrīz ideāls, arī borderkross trase pārveidota. perfekto! mācīju līvai lēkāt un dienās beigās meitēns, jau leca pa mazajiem snovparka tramplīniem. baigais malacis un pašai arī vēl lielāks prieks skatoties, kā viņai sanāk arvien labāk. un viņa tikai šogad sāka braukt! tas ir lieliski. pati pārlaimīga. bet es... dabuju atpakaļ savu pārlaimes un ekstāzes sajūtu, kāda pārņem tikai tad, kad lidoju uz tramplīniem. braukāšana ar roku ģipsī, ir lieliski uzlabojusi līdzsvara sajūtu. varēju daudz drošāk planēt vēl daudz augstāk un tālāk, nekā pagājušogad. kaut mācētu aprakstīt to, cik tas ir fantastiski! braucot uz katra tramplīna plats smaids. un tagad domāju, vai rīt neaizbraukt atkal vienai, žēl, ka visi kompanjoni strādā. laimei vajag tik maz - būt mazliet tuvāk debesīm. :)

vakar saīsināju savu darba dienu, lai tiktu uz jelgavu pie ķirurga. aizskrēju, samaksāju naudu par vizīti, atradu kabinetu, iegāju iekšā, notinu elastīgo saiti un iedevu kungam rengena rezultāta izrakstu, kuru man reģistratūrā bija atstājusi māsiņa.
izstāstīju, ka vecgada naktī salauzu roku un tukuma slimnīcas traumpunktā man uzlika ģipsi ar kuru nostaigāju 4 nedēļas. tāpēc 5dien noņēmu, kaut arī nesagaidīju rengena rezultātus. teicu, ka man zvana no slimnīcas un stāsta, ka otram plaukstas locītavas kaulam ir atlūzis gabals un tukumā to nav pamanījuši, tāpēc uzlikuši ģipsi, lai saaudzētu lielo kaulu, kas veiksmīgi un kārtīgi arī ir sadzijis.
Apskatījāmies rengenu un tur tiešām pat es ieraudzīju, ka kaula gals ir atlūzis, bet par laimi operāciju nevajadzēs, tāpat arī neko nelauzīs un nebīdīs. staigāšu tā līdz pats sadzīs un apaugs, vairs nedursies un nesāpēs tas atlūzums. tā kā pagaidām tas man rokā vienkārši vāļāsies.
un tā arī labāk, vēl vienu ģipsi psiholoģiski neizturētu. riebjas tā bezpalīdzība.

šodien sazvanīju ārsti, lai uzzinātu rengena rezultātus. 5dien jau noņēmu ģipsi, jo vairs nevarēju izturēt, gribēju tikt vaļā. uztaisīju rengenu un šodien saņēmu atbildi, ka lielā kaula lūzums rokai ir ļoti labi sadzijis, tāču vecgada vakarā traumpunktā viņi neesot pamanījuši, ka mazajam kaulam atlūzis gabals, kurš, protams, nav saaudzis. tas atklājas tikai tagad pēc 4 nedēļām.
man pēc iespējas ātrāk esot jāaiziet pie ķirurga, rīgā visur prasa astronomiskas summas, kādas man nav. jābrauc uz jelgavu, bet šodien mēģināju sazvanīt ķirurgu, kuram ir norādīts darba laiks līdz 19:00, bet kad vēlējos pieteikties uz 18:00, man pateica, ka ārsts negaidīs tik ilgi, jo pie viņa pieraksta visus pēc kārtas rindas kārtībā. tā kā viņam ir tikai pieraksti līdz kādiem pus5, tad viņs negaidīšot un iešot mājās. skaisti vai ne?
un es ar savu lūzumu 2 varu iet bekot.
nepietiek, ka viens ārsts nespēj ieraudzīt atlūzušu kaulu, otrs nevēlas sniegt konsultāciju, ko lai tagad daru. varbūt jātaisa operācija. nezinu..
pavisam neiepriecinoši. gribu, lai mana roka atkal strādā un nesāp. un gribu lēkt droši pa tramplīniem snovparkos!

šodien brauksim uz Salaspili, apskatīt salaspils memoriālu. galvenais iemesls jau, protams, ir nesēdēt mājas 4 sienās.
vakar forši izsnovojos ar kolēģi un viņas bijušo kolēģi mežkalnos. mežkalnu snovparks ir interesantāks par riekstukalna, tikai tie pacēlāji ir briesmīgi īpaši, ja joprojām viena funkcionējoša roka. vakar jau lecu tramplīnus un kārtīgi izklaidējos. protams, pārējie kalna iedzīvotāji šokā, kā varot ar lauztu roku šādi trakot. katrs centās izmantot izdevīmu atbraukt parunāt vai braukt kopā ar pacēlāju, lai uzdotu šo jautājumu. smieklīgi. vēl palikušas 5 dienas un baltais ķēms būs nost. gaidu..

nezinu kā šis vakars izvērtīsies, bet cerams, ka būs jauki. tagad jāsagerbjas un jāaizbrauc uz coffee inn sevi palutināt ar vislielāko kafiju. pagaidām tur ir vislabākā kafija kādu esmu dzērusi un izmēram ir nozīme.

no pārprieka lecu gaisā, jo brauksim uz slovākiju februārī!! busiņā atradās vēl 1 brīva vieta!! kur, lai no nemiera tagad liekos? :D

man ienāca šausmīgi forša ideja prātā par 21. janvāra vakaru. tā kā pa naktīm nevaru pagulēt, tad nodarbojos ar plānošanu :) sīkāka info un ielūgumi sekos.

Ziemassvētki nosvinēti abās ģimenēs. svētku vakaru pavadījām Uzvarā, kur dzīvo patiesi forši, radoši, aktīvi un jautri rakara radinieki. šogad pēc mana ierosinājuma, lai lieki netērētos un nesaņemtu atkal kādu nevajadzīgu šampūna pudeli, tad tika veidota "laimes aka". katrs parūpējās par vienu dāvanu, kuru likt zem eglītes, vēlāk pēc izlozētiem numuriņiem katrs saņēma mazu dāvaniņu. protams, neizpalika arī dzejoļu skaitīšana un kopīga ziemassvētku dziesmu diedāšana. pie tā gan vēl nēesmu pieradusi, jo manā ģimenē nekas tāds nav darīt, bet šeit visiem tā ir tradīcija. mīļi.
pusnaktī visu jaunieši izgājām apagaitā pa rajonu un jau pēc pirmajiem 100m visi bijām slapji. pikojāmies, vārtījām un taisījām čupiņas pamazām virzoties kaut kur dziļāk Uzvaras centā. atcerējos, ka kādus 3 gadus atpakaļ tur bija šūpoles un izrādijās, ka ir joprojām. tāpēc arī kārtīgi izšūpojāmies, dažbrīd tādā labā augstumā pārņēma visai ekstrēmas sajūtas, jo cimdi pa metāla trubu ik pa brīdim pamanījās labi slīdēt.
Otrajā dienā jau visai agri nācās doties projām, jo svinēšana bija jāturpina ar manu ģimeni mūsu dzīvoklī Rīgā. patiesībā šim faktam nespēju noticēt, jo manējos parasti ir ļoti grūti izvilkt no mājas, bet šoreiz visi piekrita braukt no laukiem un svinēt pie mums abiem. Salīdām visi 7 iekšā spacewagonā un braucām. no sākuma pamanījāmies nedaudz nomaldīties, jo tētis nepaspēja iegriezt pareizajā krustojumā Rīgā, bet tad, kad jau tuvojāmies dzīvoklim, uz 2. trambuļa sliedēm kaut kas nolīza mašīnai un tā vairs nebija braucama, tāpēc pēdējos 2 km mēs ģērbušies svētku drēbēs stumām mūsu spēkratu. mums ar mammu pa ceļam uznāca histēriska smieklu lēkme par amizanto situāciju, kas krietni traucēja produktīvai stumšanai. ja godīgi, tad nespēju atcerēties, kad vēl mēs visi esam bijuši tik saliedēti un tuvi, kā šajā situācijā. dīvaini.
dzīvoklī visi uzkāpa manāmi saguruši un neticami jautri, ieradās arī mammas māsa ar savu meitu, tā kā arī mana ģimene šoreiz bija gandrīz pilnā sastāvā, pietrūka omes.
vakariņojām un skatījāmies Portugāles/ Spānijas stopēšanas bildes un stāstījām abi savus piedzīvojumus.

un šodien man nebija iebildumu doties uz darbu.