Vakar starp visiem n-tajiem darbiem, paspēju arī nodot bakalaura darbu. Izprintēju, iesēju, aizbraucu uz Grīziņkalnu, lai saņemtu radošās daļas pasniedzēja parakstu, pēc tam braucu uz Pārdaugavu iesiet un nodot. Kamēr iesēja darbu, ar kursabiedreni paļāpājām jaukajā Can Time kafejnīcā, iesēdušās melnā, mīkstā dīvānā. Iesēja, aizgāju nodot, un ieraudzīju, ka vienā variantā ir iesietas divas vienādas lapas, nācās vienu griezt ārā. Tad vēl divās lapās gads nepareizs, ko nācās labot ar melnu pildspalvu. Nodomāju tikai to, ka tā jau nebūtu es, ja viss noritētu gludi. Nekas, nodots ir, parakstīts ir. Un viss. Gāju mājās un domāju, kur pazudis prieks par nodošanu, bet nav nekā. Pamodos šodien no rīta un cerēju, ka vismaz tagad būs parādījies prieks, bet arī nekā. Cerības uz kādām dvēseliskām emocijām lieku uz aizstāvēšanas dienu, kad saņemšu atzīmi un viss būs beidzies. Citādāk, pēc pāris tramplīnu izlekšanas snovparkā, prieks ir daudz lielāks, nekā pēc nodota bakalaura darba, kas ir noslēgums 4,5 gadu mācībām/mocībām/...