man ienāca šausmīgi forša ideja prātā par 21. janvāra vakaru. tā kā pa naktīm nevaru pagulēt, tad nodarbojos ar plānošanu :) sīkāka info un ielūgumi sekos.

Ziemassvētki nosvinēti abās ģimenēs. svētku vakaru pavadījām Uzvarā, kur dzīvo patiesi forši, radoši, aktīvi un jautri rakara radinieki. šogad pēc mana ierosinājuma, lai lieki netērētos un nesaņemtu atkal kādu nevajadzīgu šampūna pudeli, tad tika veidota "laimes aka". katrs parūpējās par vienu dāvanu, kuru likt zem eglītes, vēlāk pēc izlozētiem numuriņiem katrs saņēma mazu dāvaniņu. protams, neizpalika arī dzejoļu skaitīšana un kopīga ziemassvētku dziesmu diedāšana. pie tā gan vēl nēesmu pieradusi, jo manā ģimenē nekas tāds nav darīt, bet šeit visiem tā ir tradīcija. mīļi.
pusnaktī visu jaunieši izgājām apagaitā pa rajonu un jau pēc pirmajiem 100m visi bijām slapji. pikojāmies, vārtījām un taisījām čupiņas pamazām virzoties kaut kur dziļāk Uzvaras centā. atcerējos, ka kādus 3 gadus atpakaļ tur bija šūpoles un izrādijās, ka ir joprojām. tāpēc arī kārtīgi izšūpojāmies, dažbrīd tādā labā augstumā pārņēma visai ekstrēmas sajūtas, jo cimdi pa metāla trubu ik pa brīdim pamanījās labi slīdēt.
Otrajā dienā jau visai agri nācās doties projām, jo svinēšana bija jāturpina ar manu ģimeni mūsu dzīvoklī Rīgā. patiesībā šim faktam nespēju noticēt, jo manējos parasti ir ļoti grūti izvilkt no mājas, bet šoreiz visi piekrita braukt no laukiem un svinēt pie mums abiem. Salīdām visi 7 iekšā spacewagonā un braucām. no sākuma pamanījāmies nedaudz nomaldīties, jo tētis nepaspēja iegriezt pareizajā krustojumā Rīgā, bet tad, kad jau tuvojāmies dzīvoklim, uz 2. trambuļa sliedēm kaut kas nolīza mašīnai un tā vairs nebija braucama, tāpēc pēdējos 2 km mēs ģērbušies svētku drēbēs stumām mūsu spēkratu. mums ar mammu pa ceļam uznāca histēriska smieklu lēkme par amizanto situāciju, kas krietni traucēja produktīvai stumšanai. ja godīgi, tad nespēju atcerēties, kad vēl mēs visi esam bijuši tik saliedēti un tuvi, kā šajā situācijā. dīvaini.
dzīvoklī visi uzkāpa manāmi saguruši un neticami jautri, ieradās arī mammas māsa ar savu meitu, tā kā arī mana ģimene šoreiz bija gandrīz pilnā sastāvā, pietrūka omes.
vakariņojām un skatījāmies Portugāles/ Spānijas stopēšanas bildes un stāstījām abi savus piedzīvojumus.

un šodien man nebija iebildumu doties uz darbu.

vakar 9 no rīta iegāju darbā, šodien 9:00 izgāju. 24h nebiju apsēdusies, tagad 4h pagulētas un dodamies atpakaļ uz darbu. kur man tā enerģija rodas? jūtos pat normāli, ņemot vērā faktu, ka visa nedēļa arī mācību dēļ nav gulēta.

atkal jācenšas nesastrīdēties ar priekšnieci. apnicis, ka ierodoties darbā vienmēr tāds skābs ģīmis priekšā, nav jau vairs spēka iepriecināt un uzmundrināt cilvēku, kas tik un tā regulāri atradīs iemeslu, lai sastresotos, sadusmotos utt. viņa bojā dienu arī visiem pārējiem, bet produktivitāti grib.
janvāri, lūdzu, nāc ātrāk :)

prakses atskaites prezentācija piebeigta, jāsagaida tikai komentāri no pasniedzēja.
Rīt ir pēdējā diena sovborda skolā sausajiem treniņiem un es netieku, jo ir jāaizstāv prakse. gribētos jau lamāties, jo pēc katra treniņa ir tik fantastiskas sajūtas, kādas pat lielisks skrējiens nespēj dot, nemaz nerunājot par prakses aizstāvēšanu. vienīgais, ko tā dos būs atvieglojums, ka vēl viens darbs padarīts.

Izdomājām, ka turpināsim abi iet uz olimpisko centru trenēties, jo tagad braucot uz kalnu, paralēli šādi batutu treniņi būs krietni noderīgāki un produktīvāki.

reklāmas kampņa studiju ietvaros šodien veiksmigi aizstāvēta. izrādās, ka sākuma satraukums par filmēšanu izzuda procesa laikā un pat vēlāk, kad intervējot kameru burtiski vai sejā bāza, arī tad satraukums nulle. esmu sevi izaudzinājusi un pamatīgi. atceros, ka pamatskolā bija panika runāt klases priekšā un manā lauku skolā tāpat nebijām vairāk kā 18 skolēni klasē, bet ikreiz trīcēju kā apšulapa, kad bija jāskaita kāds dzejolis. parasti man tas izdevās ar 2. mēģinājumu. visi jau bija pieraduši, ka ar pirmo reizi nenoskaitīšu.
Brīnos, kā tagad varu elementāri un veiksmīgi bez nekāda stresa vai drebēšanas aizstāvēt visu, kas vien nepieciešams. savu viedokli un kritiku arī izteikt droši un nebaidoties. laikam par to gan man jāsaka pateicība augstskolas programmai, jo jāprezentē ir nemitīgi, tāpēc tā jau kļuvusi par rutīnu.
un man pat ir iepaticies to darīt. šodien gan varbūt kameras priekšā vajadzēja paklusēt par programmas trūkumiem, bet ir lietas par kurām cīnos jau no 1. kursa un tikai tagad pēc 4 gadiem viņi ir sapratuši, ka tas ir nepieciešams.

labi! esmu nopelnījusi dejot visu nakti pulkvedī, bet no sākuma jāpaklausās Helid depo. tur nav būts.. hmm..vienkārši ļoti, ļoti sen

iemāciet mani gulēt!

rīts sākās ar regeju, un domām, ka šai dienai noteikti nevajadzētu būt 1dienai. šodien šausmīgi daudz kas jāizdara, un diena tam noteikti būs par īsu.
beidzot esmu nobriedusi arī rakstam par stopēšanu Spānijā un Portugālē. garam un izsmeļošam, ar visām bildēm un komentāriem.
šodien sākšu, ceru, ka rīt vai parīt sasniekšu finišu.
vēl arī skapim raksts jāuzpūš, tātad šonakt atkal elpošu krāsu.

p.s. šī ir visai interesanta dziesma. nedaudz atgādina mindless self indulgence ar aphex twin pieskaņu un kaut kur vēl pavīd hardcore troksnis.

es laikam pārāk daudz uzņemos uz sevi. visus darbus, lietas, problēmas. nezinu, vai kādreiz iemācīšos darīt mazāk un ne visu reizē.

6dien pēc lielās airēšanas Saulkrastos, atbraucot uz Rīgu satikām savus ciemiņus no Vācijas - 3 fantastiski jaunieši. visu nakti sēdējām, runājām un pīpējām ūdenspīpi. pirms tam gan viņi paspēja pazust, jo satikām viņus centrā, bet tā kā paši tikko bijām ar ričukiem, tad sarunājām, ka viņi brauks ar 22. autobusu un kāps Pasta pieturā ārā, kur viņus sagaidīšu. aizbraucu līdz pieturai un secināju, ka autobuss pēdējais kursē 23:00, tas nozīmē, ka viņi nokavēja un nebūs. man telefons uz doto brīdi bija atslēgts, jo rakaris aizmirsa samaksāt. sazvanīt nevaru, paši nezvana. aizbraucu mājās un meklēju kādu lapu, kur no interneta par velti var nosūtīt uz Vācijas numuru ziņu, bet neizdevās. man jau protams stresiņš un domas, ka kaut kas varbūt ir noticis, jo paši nezvana un neziņojas. braucām meklēt un izrādās šie visi trīs sēž norunātajā tikšanās vietā un gada mūs. secinājuši, ka pēdējais autobuss jau aizgājis, sarunājuši ar vēl diviem citiem, ka sametīsies taksim un tikuši veiksmīgi galā, nezvanījuši, jo domājuši, ka tiks pieturā pirmie. Superīgi cilvēki.
Pirmais iespaids parasti arī ir tas pareizākais.

perfekta diena. vienkārši trūkst vārdu, lai visu izteiktu un aprakstītu. jātver lietas vēl vieglāk un mazāk nopietni. dzīvojam tikai vienreiz.
tikko pavadījām savus lieliskos vāciešus. un ar vienu no viņiem jau tiksimies nākmmēnes Porto, jo arī viņš ar draugus stopēs pa Spāniju un Portugāli.


pēc aizvakardienas veikborda un vakardienas airēšanās pa jūru šodien sāp pilnīgi viss, laikam tikai kājas ne, tāpēc šodien jābrauc ar ričuku kaut kur. p.s. labi braucu uz jelgavu un ceru, ka kāds piebiedrosies, lai jauki pavadītu laiku. dikti gribas peldēt!

Fonofests šogad bija daudz foršāks nekā pagājušo gadu. to gan nevarētu teikt mūzikas ziņā, jo programma, maigi sakot, bija ļoti "pašķidra". taču no cilvēciskā viedokļā viss bija vienkārši perfekti. foršākie draugi, daudz jo daudz smieklu un jautrības, saules, dejošanas un peldēšanās. bet arī šo divu deju nak''su laikā nepaspēju piekust un izlādēties kārtīgi, arī 6 no rīta gribējās turpināt un dejot vēl un vēl. dj pie rampas lika foršu mūziku, no sērijas - "šo mēs klausījāmies savos tīņu gados" (limp bizkit, korn - word up, kid rock, red hot chili peppers, hed pe utt.)
Enhet gan mani nedaudz šokēja, jo uzkāpa uz skatuves un nodziedāja tikai kādas 5 dziesmas apm 25 minūtes un viss. tieši viņus ļoti gribēju dzirdēt, bet šie beidza at īsti nesākot. citas grupas mierīgi var spēlēt kāds 40, 50 min, bet viņiem laikam aptrūkās dziesmu ;)
priekš manis pārsteigums bija arī Sanctimony, jo sen nebiju dzirdējusi, tāpēc aizmirsu, ka viņi ir tiešām labi. tad vēl, protams, Soundarcade, kuru koncerti vienmēr ievelk krietni dziļāk un patiesāk.


p.s. āraišu ezeru lielākā un foršākā atrakcija bija rakara atrastais baļķis, kuru mēs sešatā peldinājām pa ezeru, sēdējām virsū un izmantojām gan kā laivu, gan laipu, gan sērfa dēli. ūdenī ir grūti tik daudz smieties.

tātad šorīt visas biļetes ir nopirktas. nedaudz gan pamainījām plānus, bet tas tikai padara pasākumu interesantāku. nopirku biļetes 2viem no Rīgas uz Briseli un atpakaļ. Savukārt no Briseles lidosim uz Santander un no turienes sāksies stopēšana, gar Okeānu uz Porto. sērfošana un visi citi prieki. Atpakaļ biļetes nopirkām no Madrides, jo tās bija krietni lētākas nekā no Barselonas. Taču tā kā ceļojumam pa Spāniju un Portugāli mums ir tieši 15 dienas, tad aizlaidīsim arī uz Barselonu un tad atpakaļ uz Madridi no kuras lidosim uz Briseli. es jau tagad nevaru sagaidīt septembri.
tagad iekšā kunkuļojas mega satraukums.

pamodos 5cos. vaininieki ir Konča un skaļais lietus uz palodzēm. kad pulkstens rādīja 5:51 secināju, ka vairs nav nemaz jēgas censties aizmigt uz 40 minūtēm, tāpēc izšvempos no gultas, aizgāju līdz virtuvei, piespiedu tējkannas pogu un iebēru krūzē fantastisko "Kingston" kafiju ar Bavārijas šokolādes garšu. Šodien "lielo" diena, pēc kuras beidzot varēs atslābt un neviens stresains vairs nestaigās apkārt, bailēs zaudēt darbu. :) nevaru sagaidīt čilīgo nedēļas nogali fonofestā ar daudz, daudz dejām all night long. šodien nopirkšu biļetes.

un vēl - vakar beidzot atradu un saskaņoju visas biļetes road tripam tā kā Sānoja un Portugāle turaties! :) septembrī būs lielais stopējiens un sērfošana Portugālē.

6dienas rītā kā 9 no rīta iegāju darbā tā 7dien pus 6 no rīta izgāju. uzstādīju savu personīgo rekordu - 20h darba dienu. un rīt tas pats solās būt otrā darbā. hell yeah!

skatos daces bildes no zambijas un tikai vina doma galvā, ka vēl gads un varēšu piepildīt savu sapni. vēl tikai gads, bet nevaru sagaidīt. līdz tam vēl jāveic krietna gatavošanās, iekrājumu veidošana un plānošana, lai gan domāju, ka šim tripam plānot kaut ko vairāk par "davai braucam uz turieni", ir praktiski neiespejami. tā būs ne tikai pasaules iepazīšana, bet arī sevis. un liels pārbaudījums mūsu attiecībām.

gribas jau pateikt cik ļoti un kāpēc sāp, bet man jau vienmēr ir viss kārtībā. tāpēc labāk neko.

ja kādreiz vēl varēsu atļauties nopirkt portatīvo, tad tas pilnīgi, noteikti, galīgi nebūs HP ražojums. Mans atkal nobeidzies. riebj jau taisīt.