vakar oficiāli nokārtoju sesiju ar video prakses aizstāvēšanu. un tagad ir dīvaina sajūta, kuru ļoti grūti izteikt vārdos, pirmkārt - neticība, ka šis ĻOTI ilgais murgs ir beidzies ar diviem darbiem un skolu katru vakaru, mācībām pa nakti. otrkārt, nav nekādas noslēguma sajūtas, jo parasti pēc ilgām mocībām un cītīga darba ir kaut kāds galarezultāts. mans rezultāts laikam ir brīvība un iespēja gulēt. vakar biju pie lidot apskatīties viņas jauko, mājīgo un saulaino dzīvokli.
bijām ceļā uz mājām, bet tad izdomājām, ka nedaudz vēl ir jāpabraukājās - uzbraucām uz ab dambja, jo tur ar ričuku vēl nebija būts un tad nāca ģeniāla ideja aizbraukt abas televīzijas ēkas apskatīties, jo arī tur neesmu nekad bijusi. pamatskolas laikā gan solīja aizvest ekskursijā, bet kaut kā nesanāca, tāpēc 5dien iešu pati skatīties, kas televīzijas tornī notiek.
atpakaļceļu uz mājām arī izvēlējāmies kaut kādu dīvainu un ne to īsāko - pāri salu tiltam uz Vienības gatvi un tad pa mazām ieliņām uz Āgenskalna priedēm. vakar tāda neslikta ripināšana sanāca - jo no rīta vēl pa veloceliņu uz jūru turp n' atpakaļ. varu palielīties, ka šodien arī aiziešu 3 stundiņas pastrādāt un mīšos peldēties uz jūriņu, vakar bija dievīgi labs ūdens, tik silts, ka negribējās iet ārā. vispār peldsezonu atklāju tikai vakar. bet vismaz 4 sienu žurkas bālums ir beidzot aizmālēts ar jauku brūnumu.

yes!! pabeidzu!! tagad gan jādodas čučēt.
es jau tagad mīlu rītdienu, būtībā šodienu, ja ņem vērā, ka ir jau pus 5 no rīta. video reklāma gatava, apraksts uzrakstīts un samērā jēdzīga prezentācija uztaisīta. šodien oficiāli ar prakses aizstāvēšanu noslēgsies mana mežonīgi ilgā sesija.

i did it! ;)

vakarnakt nolauzu pēdējos darbus līdz 2 naktī. tā kā iepriekšējā naktī gulētas tikai 2 stundas, tad vakars pagāja manāmā miglā. acis miglojas un prāts vēl jo vairāk, ver 1 dokumentu vaļā vairākas reizes un tik un tā aizver ciet. pēc pāris ačgārnībām saproti, ka nebij īstais. drausmas.

žel, bet jāteic, ka šis laiks manī nav radījis nekādu svētku sajūtu. bet vajadzētu, jo rakaris tak Jānis, bet arī viņam tādas sajūtas nav, jo pašam šodien jāstrādā līdz astoņiem vakarā. stulbi.

nu kāpēc! kāpēc Soulfly Fonteinā ir 1dienā??!! neganti
kaut kas jāizdomā, lai tiktu...

man pēdējā laikā šķiet, ka nedaudz pastrīdēties ir pat veselīgi. uzlabojas humora izjūta.

vēl pāris dienas klusēšu, jo pārāk slikta pieredze ir ar stāstiem un plāniem pirms paša notikuma. cītīgi, jo cītīgi turu ikšķus.
Dīvainā kārtā, ja ir pierasts ilgstoši dzīvot bedrē, tad, ja sāk notikt labas lietas, īpaši viena pēdc otras, tad kaut kā neticās, ka tā ir patiesība. un ik mirkli tiek gaidīts kārtējais liktenīgais belziens pa pakaļu, kas atsēdinātu turpat atpakaļ un norādītu īsto vietu.
bet klusībā ceru un sapņoju, ka viss sāk normalizēties.

man ir pazudis prieks. tā vietā mērena apātija un vienaldzība par visu notiekošo. kaut kā pat pasmaidīt ir grūti.
varbūt pēc šīs nedēļas kaut kas uzlabosies. ir taču jāturpina izdzīvot.

par Nano Lopesa maģiskajām skulptūrām, kas liek justies kā Alisei Brīnumzemē
pamielojam ačteles

visa vakardiena bija viens vienīgs, kraukšķīgs lūzums. plāniem, vēlmēm, domām un cerībām. joprojām neesmu iemācījusies domāt reāli un pragmatiski. ir nežēlīgi parādi par dzīvokļa komunālajiem un apkuri, bet, lai cik ļoti gribētos, tos nespēju nolīdzināt, galāvaā visu laiku ir doma, ka ja es savilktu jostu vēl ciešāk, tad varbūt izdotos. kaut gan, ja to jostu savilktu vēl, tad es nosprāgtu un mans biedrs tāpat.
nepareizi darījām, ka palikām dzīvoklī, vajadzēja izvākties, bet tik ļoti gribējās saglabāt savu mieru, savu vietu, kur justies netraucētiem.
nav iespējam izdzīvot ar 200ls uz diviem cilvēkiem, bet mēs jau tā dzīvojam pus gadu.

I've found that one of the best strategies for getting along with people is to just shut the hell up.

Janvāris: Man šogad bija pats, pats labākais Jaunā gada sagaidīšanas pasākums visā manā mūžā.
Februāris: pēc šodienas frīraida Ložmetējkalnā, mācamies visu darīt ar kreiso roku.
Marts: es ticu - līdzīgajam un atšķirīgajam, tuva cilvēka plecam, patiesībai, skaistiem piemēriem, sapņiem un paliekošajam, draudzībai...
Aprīlis: Tā nu pagājušo reizi mani viens mikriņa šoferītis atveda līdz ielas krustojumam, jo es esot bijusi jauka - atļāvusi viņam uzsmēķēt.
Maijs: šis vairāk priekš engine - šovakar pirmo reizi nobraucām pa Kazarmes ielas šodien uzlieto ASFALTU!!
Jūnijs: man būs perfekst atvaļinājums!!!!
Jūlijs: kāpēc visas svarīgās lietas vienmēr jānoliek tādā vietā, lai tās nepazustu, bet pēc tam, kad vajadzētu nevarētu atrast.
Augusts: šonakt, pēc darba braukšu 23.30 uz Saulkrastiem, lai ārdītos ar divvietīgo jūras kajaku pa viļņiem, kas šobrīd tur ir pusotru metru augsti.
Septembris: kamēr citi izklaidējas guļoties zem vilciena, es no glābju lielus baltus, puskurlus kaķus no sabraukšanas un ķeru izgaismoto dzelzgabalu kadrā.
Oktobris: no rīta minos pāri Akmens tiltam, pavērās tik pasakains un aizraujošs skats, ka gandrīz iestūrēju margās.
Novembris: IR!!! ir!! SNIEGS!!!
Decembris: Vakarnakt atkal nevarēju aizmigt.

šodien iekšā sēz ļoti dalītas jūtas - prieks un nespēja sagaidīt vakaru, kad tad beidzot varēs atklāt lielo pārsteigumu, kurš nu jau mani ir nedaudz nomocījis un paputinājis, bet tas nav svarīgi. tāpat prieks par ziņām, ka rīt vērsies jau pirmie klani vaļā - Žagars, Lido un Baiļi. Nezinu, šķiet, ka arī Mežkalni bīdās uz to pusi, bet domāju, ka diez vai atvērsies jau rīt. Ideālā gadījumā rīt varētu laist uz kalnu un iesvētīt dēļus. šis viss, protams, ir pozitīvi.
saradušās pēdejā laikā arī negatīvas pārdomas, un apsvērumi par to, kas tad katram ir svarīgāks. konkrētus piemērus laikam šoreiz neminēšu. šķiet, ka kāds bomis smagi pa galvu iezvēlis. turpinu staigāt apdullusi.

Bet par spīti visam, es joprojām brīnos, kā pie velna, paspēju tik daudz izdarīt. šajās divās nedēļās esmu monstrs.

pēdējās dienās kaut kāda bezmērķība iestājusies, bezjēga. sajūta, ka vienkārši plūstu, eju, daru fiziski, bet manis pašas nekur nav. nezinu, ko un kā gribu, viss vairāk vai mazāk vienaldzīgs un vienāds. sajūta, ka kāds vadā mani pavadā un man ir vienalga. esmu nogurusi no ikdienas.
nenotiek nekas, kas mani sajūsminātu, tāpēc ļoti, ļoti gaidu sniegu, lai var aibraukt uz kalnu un visu izdzīt ārā.

atkal ārā līst un man dēlis atūrī skumst, es viņam pievienojos. dodiet skaistu sniegu!

man šķiet, ka palaižos slinkumā pilnīgi visās savas dzīves jomās.

IR!! IR!! man pēc 4 gadu snovošanas beidzot ir savs dēlis. iekšā mežonīgs nemiers un laime. nevaru sagaidīt, kad tikšu uz kalna! atlikušo mēnesi gan uz ūdens un maizes. viendienīte...

par cik manam ričukam pavisam pazudušas bremzes, šodien jau pirmie divi sāpīgie kritieni. viens brīdī, kad nesos uz vilcienu, bet priekšā braucošā masīna pēdējā brīdī parādīja pagriezienu un griezās, atlika tikai mest kāju pret zemi, bet ar slīdošiem zābīšiem sevišķi labi nenobremzējās, tāpēc - BAMS! labi, ka man aizmugurē braucošā mašīna arī grasījās griezties, tāpēc bija piebremzējusi.
Otrs krietiens jau rīgā braucot uz darbu, kad ātrumā neizņēmu līkumu - sanesa aizmugurējā riepa un es atkal gar zemi, bet šoreiz tikai nedaudz trūka, lai man uztestos džips virsū.
domāju, ka līdz darbam dzīva netikšu. 'dem! bet laiciņš tik un tā šodien forš!!

p.s. visvairāk man patīk būt ziemā uz kalna!

IR!!! ir!! SNIEGS!!!


p.s. jāliek ričukam ziemas riepas un jāminās uz darbu :D un nedēļas nogalē jātiek uz kalnu atklāt dēļošanas sezonu.

ar animācijas palīdzību cīnīsies pret smēķēšanu
Es gan saskatu ļoti lielu līdzību ar Happy tree friends animācijām.