par cik manam ričukam pavisam pazudušas bremzes, šodien jau pirmie divi sāpīgie kritieni. viens brīdī, kad nesos uz vilcienu, bet priekšā braucošā masīna pēdējā brīdī parādīja pagriezienu un griezās, atlika tikai mest kāju pret zemi, bet ar slīdošiem zābīšiem sevišķi labi nenobremzējās, tāpēc - BAMS! labi, ka man aizmugurē braucošā mašīna arī grasījās griezties, tāpēc bija piebremzējusi.
Otrs krietiens jau rīgā braucot uz darbu, kad ātrumā neizņēmu līkumu - sanesa aizmugurējā riepa un es atkal gar zemi, bet šoreiz tikai nedaudz trūka, lai man uztestos džips virsū.
domāju, ka līdz darbam dzīva netikšu. 'dem! bet laiciņš tik un tā šodien forš!!

p.s. visvairāk man patīk būt ziemā uz kalna!

       Ceturdiena pus desmit vakarā, tiek izlemts, ka jādodas uz Ložmetējkalnu sniega meklējumos. Aizbraucot tur sirdi priecē skats, ka mežš vēljoprojām pilnas ar sniegu, kādu brīdi vēl pabraukājām labākās vietas meklējumos. Pie paša torņa iztraucējām divus vīriešus džipā, izlēmām tomēr atstāt viņus divvientulībā. pēcāk atradām skaistu, pietiekami garu nogāzi, kurai jau dabiģi bija izveidojies mazs tramplīniņš. Mašīnas gaismās, savas mūzikas pavadībā paudījām mierīgu nakti ar dēļiem. idille.
      Nolecot no tramplīniņa tālāk varēja vēl uzlekt uz ceļa malās sašķūrētā sniega. pāris reizes gandrīz ieplivināju lielajā grāvī, kas atradās otrā ceļa pusē, jo ledus neļāva kārtīgi nobremzēt. Vēlāk tramplīns tika kārtīgi palielināts un tad jau sākās TĀDI lidojumi. Iemēģināju pirmā un uzrāvos tika augstu un tālu, kā pati biju patiesi pārsteigta, ka tā māku. abi puikas palika ar mutēm vaļā. hell yeah! sezonas sākumā vēl nemācēju kārtīgi manevrēt, bet tagad jau lidoju. :) Bet rīt beidzot Ložmetējkalns dienas gaismā, cerams, ka izdosies vēl apskatīt tur esošos bunkurus.

( neskaidra bilde )

vakarnakt cēlu sniegavīru/ sniegasievu!
ap kādiem pusdivpadsmitiem pļāpājot skype ar arčūriņu, pēkšņi ļoti, ļoti sagribējās celt sniegavīru, jo kaut ko tādu nebiju darīju divus gadus (pēdējais tika nosaukts par Saulcerīti). Piedāvāju arčūriņam nākt līdzi (patīk, ka viņam parasti manas trakās idejas liekas pieņemamas). Tā nu sarunājām, ka katrs paņemsim savu velo un dosimies meklēt īsto spotu. tā kā nebiju kādus pāris gadus arī braukusi ar velo pa sniegu, tad atrakcijas bija nešaubīgi - slīdēšana un iestigšana darīja savu.
Aizbraucām uz kādu ceļu, kur reti brauc mašīnas un atradām skaistu pleķīti tieši zem lamas. Daudz smejoties un salstot tapa sniega dūda ar bagātīgām sievišķīgām formām.