reklāmas kampņa studiju ietvaros šodien veiksmigi aizstāvēta. izrādās, ka sākuma satraukums par filmēšanu izzuda procesa laikā un pat vēlāk, kad intervējot kameru burtiski vai sejā bāza, arī tad satraukums nulle. esmu sevi izaudzinājusi un pamatīgi. atceros, ka pamatskolā bija panika runāt klases priekšā un manā lauku skolā tāpat nebijām vairāk kā 18 skolēni klasē, bet ikreiz trīcēju kā apšulapa, kad bija jāskaita kāds dzejolis. parasti man tas izdevās ar 2. mēģinājumu. visi jau bija pieraduši, ka ar pirmo reizi nenoskaitīšu.
Brīnos, kā tagad varu elementāri un veiksmīgi bez nekāda stresa vai drebēšanas aizstāvēt visu, kas vien nepieciešams. savu viedokli un kritiku arī izteikt droši un nebaidoties. laikam par to gan man jāsaka pateicība augstskolas programmai, jo jāprezentē ir nemitīgi, tāpēc tā jau kļuvusi par rutīnu.
un man pat ir iepaticies to darīt. šodien gan varbūt kameras priekšā vajadzēja paklusēt par programmas trūkumiem, bet ir lietas par kurām cīnos jau no 1. kursa un tikai tagad pēc 4 gadiem viņi ir sapratuši, ka tas ir nepieciešams.

labi! esmu nopelnījusi dejot visu nakti pulkvedī, bet no sākuma jāpaklausās Helid depo. tur nav būts.. hmm..vienkārši ļoti, ļoti sen