Izlasīju kāda puiša tvītu, par neveiksmīgiem mēģinājumiem sevī ieviest kārtību. Man šķiet, ka es lēnām sevi radinu pie apziņas, ka manī kārtības nebūs nekad. Ne sajūtu, ne domu, ne vēlmju, ne plānu, ne mērķu, vai jebkādā citā līmenī. Esmu nogurisi nemitīgi gruzīties par mūžīgo nekārtību savā galvā, no tā nepaliek vieglāk, no tā nekas nemainās, tikai paliek sliktāk. Emocijas, garstāvoklis, jūtas mainās no mežonīga prieka līdz dziļai bedrei pāris minūšu laikā, tā it kā kādam būtu mana vudū lelle un viņš ar to nemitīgi iespaidotu mani. Bet ir jau vieglāk visu norakstīt uz kādu netveramu spēku, nekā meklēt patiesos iemeslus. mēs visi esam slimi, tikai katrs ar kaut ko citu.
Pagaidām, lai paliek. Zinu, ka Gudauri arī neizārstēs, bet vismaz dos atpūtu nogurušjām smadzenēm un veldzēs ķermeni no ikdienas biroja krēsla deldēšanas.