Atveram logus vaļā plašāk un izlaižam ārā dvēseles apjukumu. Izvēdinam garīgo telpu, noslaukām putekļus, saliekam pildspalvas krūzītē, salokām uz grīdas nomestās drēbes un ieliekam skapī, saklājam gultu un ejam uztaisīt tēju.
Aizejam pie loga un paraugamies uz garāmskrienošo pasauli. Tai nav pauzes pogas, tā dzīvos un būs ar vai bez mums. Ieklausamies skaņās. Sadzirdi mašīnas traucoties, autobusu durvis atveramies un atkal aizveramies. Cilvēkus ejot garām un runājot pa telefonu. Bet tu tur stāvi viens pie loga ar savu kūpošās tējas krūzi rokās un prāto vai tikko nospiedi savai dzīvei pauzi, vai tomēr piedzīvoji šo mirkli.
Man pēdējā laikā vairs nerakstās par piedzīvojumiem, jo tas viss šķiet tik tāls. Tā it kā tas viss patiesībā būtu bijis pirms gadiem, it kā tā būtu bijusi cita dzīve. Vai katru reizi, kad mēs atveram jaunu paragrāfu savā dzīves grāmatā, mēs rakstām jaunu sevi? Kas tu esi, kas esmu es? Kas mēs esam kopā?
Es gribu sajust zāli zem savām basajām kājām. Es gribu just vēju pūšot manus matus pa gaisu. Es gribu atkal just mieru, kas šobrīd mani ir mazliet atstājis.
Atveru logus vēl plašāk. Kaut šeit nebūtu tik karsts un iekšā iekļūtu kāda vēja vēsma, kas atvēsinātu sakarsušo prātu, atlaistu saspringtos plecus un nožāvētu uz ķermeņa sakrājušās sviedru lāsītes. Tu, mana mežonīgā dvēsele, esi radīta, lai skrietu brīvībā, lai būtu brīva. Un tu mirsti krātiņos, jo pieradināt tevi neviens nespēs. Ar tevi var tikai piedzīvot kopā, ar tevi var baudīt un ar tevi nav robežu.
Iedzer vēl vienu tējas malciņu, tas nomierina, vai ne? Vai nē?

Kaut mēs cilvēki vairāk runātu savā starpā, nevis katrs dzīvotu ar saviem tarakāniem galvā.

Ceļojums dzīvei, ceļojums pie sevis, un ceļojums mums abiem kopā, izprotot, vairāk iepazīstot, un mēģinājumi strādāt, lai tālākais ceļš būtu viens. Neviens neteica, ka šis viss būs viegli, neviens nedomāja, cik ļoti mūsos viss mainīsies. Cik ļoti mainīsimies mēs paši. Attīstība, ceļš uz mīlestību pret sevi, vieglumu ķermenī un garā, laimi katru dienu. Runas par beigtu zivju peldēšanu pa straumi ir pārvērtētas, ir jāatrod sava īstā straume, kura ved pretī laimei - mūsu jūrai, mūsu dzīves lielajam okeānam. Nav jēgas dauzīt galvu pret aizslēgtām durvīm, jo tikai atverot acis plašāk un paveroties apkārt, varam ieraudzīt daudz citu durvju, kuras varam vērt un soļot iekšā. Jā, sākumā ir bail, bet, vai izaicinājumi un iespējas nepadara dzīvi interesantāku? Vai zupa ar garšvielām nav baudāmāka?
Ir viegli padoties, ir grūti meklēt risinājumus. Joprojām ir grāvji, kuros ik pa laikam sanāk iesprūst, un akmeņi uz ceļa, aiz kuriem ķerās kājas, bet šis viss ir kaut kas lielisks, maģisks. Vēlme darīt labu sev un citiem. Meklējot mieru sevī un izbaudot tīrās enerģijas pilnību jauniem piedzīvojumiem.

Arvien grūtāk ir nosēdēt darbā, arvien grūtāk ir darīt lietas, kurām neredzi jēgu, jo domas klejo pie lielajiem plāniem un pasaules iepazīšanu. Kas, kur, ko un kā darīt. Kur doties, kad, kur palikt. Pamazām veidojas saraksts, bet vēl ir tik daudz neskaidrību. Droši vien, lai kā arī censtos lietas saplānot, tāpat vaiŗāk vadīsimies pēc iespējām un impulsiem. Kurs vejš nesīs, tur arī dosimies. Un patiesi - kad tad, ja ne tagad?! Bet mierīgi darbā nosēdēt nav iespējams.

Pēc brīvdienām Liepajā viss šķiet daudz mierīgāks un mīļāks. Prom no cilvēku bariem un Rīgas pautekļainajām ielām Karaostas savdabīgajā burvībā, kura vienmēr vilina pie sevis atkal un atkal. Nekad nav gana stāgāt un kāpelēt pa gruvešiem, un ļauties nemierīgajam vējam izpūst sasāpējušās domas un nemieru ārā no galvas. Tur viss šķiet savādāks, lēnāks un saprotamāks. Tā ir vieta Latvijā, kur atkal rast sakārtotību un noslēgt pamieru ar sirdi un prātu. Tik vienkārši, tik labi.

sākt dienu ar domu, ka viss besī un riebjas, laikam nav labi.

Vakar starp visiem n-tajiem darbiem, paspēju arī nodot bakalaura darbu. Izprintēju, iesēju, aizbraucu uz Grīziņkalnu, lai saņemtu radošās daļas pasniedzēja parakstu, pēc tam braucu uz Pārdaugavu iesiet un nodot. Kamēr iesēja darbu, ar kursabiedreni paļāpājām jaukajā Can Time kafejnīcā, iesēdušās melnā, mīkstā dīvānā. Iesēja, aizgāju nodot, un ieraudzīju, ka vienā variantā ir iesietas divas vienādas lapas, nācās vienu griezt ārā. Tad vēl divās lapās gads nepareizs, ko nācās labot ar melnu pildspalvu. Nodomāju tikai to, ka tā jau nebūtu es, ja viss noritētu gludi. Nekas, nodots ir, parakstīts ir. Un viss. Gāju mājās un domāju, kur pazudis prieks par nodošanu, bet nav nekā. Pamodos šodien no rīta un cerēju, ka vismaz tagad būs parādījies prieks, bet arī nekā. Cerības uz kādām dvēseliskām emocijām lieku uz aizstāvēšanas dienu, kad saņemšu atzīmi un viss būs beidzies. Citādāk, pēc pāris tramplīnu izlekšanas snovparkā, prieks ir daudz lielāks, nekā pēc nodota bakalaura darba, kas ir noslēgums 4,5 gadu mācībām/mocībām/...

Izlasīju kāda puiša tvītu, par neveiksmīgiem mēģinājumiem sevī ieviest kārtību. Man šķiet, ka es lēnām sevi radinu pie apziņas, ka manī kārtības nebūs nekad. Ne sajūtu, ne domu, ne vēlmju, ne plānu, ne mērķu, vai jebkādā citā līmenī. Esmu nogurisi nemitīgi gruzīties par mūžīgo nekārtību savā galvā, no tā nepaliek vieglāk, no tā nekas nemainās, tikai paliek sliktāk. Emocijas, garstāvoklis, jūtas mainās no mežonīga prieka līdz dziļai bedrei pāris minūšu laikā, tā it kā kādam būtu mana vudū lelle un viņš ar to nemitīgi iespaidotu mani. Bet ir jau vieglāk visu norakstīt uz kādu netveramu spēku, nekā meklēt patiesos iemeslus. mēs visi esam slimi, tikai katrs ar kaut ko citu.
Pagaidām, lai paliek. Zinu, ka Gudauri arī neizārstēs, bet vismaz dos atpūtu nogurušjām smadzenēm un veldzēs ķermeni no ikdienas biroja krēsla deldēšanas.

Eh! Ir palikuši 3 parādi no 18! To lūk var saukt par Monster energy!
Šodien aizstāvēju 3.kursa darbu, bet 1. un 2. jau veiksmīgi prezentēju pirmdien, tātad 3 lielie kursa darbi tika uzrakstīti pusotras nedēļas laikā, katram veltot aptuveni 3 naktis. Nevar teikt, ka jūtos īpaši labi šobrīd pēc vairāk kā 2 nedēļu kārtīga hārdkora darba + skolas, un liela kafijas + monster energy patēriņa, kā arī vēl katru dienu 2h treniņa sporta zālē, bet vismaz jūtos lepna par sevi. un gandrīz beigta.
šonakt vēl nakts ar neverbālās komunikācijas analīzi, rīt vēl viens parāds jānokārto, tad vēl brīvdienās prakses atskaite, kuru jānodod 1dien, bet jāaizstāv 2dien. Tad tieku pielaista pie lielā eksāmena, kuram ir laiks gatavoties veselu mēnesi. Laikam saņemsim 60 jautājumus, no kuriem eksāmenā izvilksim trīs un mutiski atbildēsim. Būs jāzina viss, ko mācījāmies šajos četros gados.
Jā, vēl rīt jāiesniedz bakalaura tēma, bet vēl neesmu kārtīgi izdomājusi par ko.

UN VĒL rīt ir jāiet DEJOT! gribu, gribu, gribu, jo pēdējās brīvdienas visas ir nosēdētas drukājot. pirksti jau jēli.

Šķiet, ka personības dalīšanās jūtu un vēlmju līmenī sāk kļūt arvien krasāka.

reizēm pietiek ar savstarpēju atvainošanos, lai lietas atkal būtu kārtībā. tāpat zināms, ka cilvēki un viņu paradumi galvenokārt ir nemainīgi.

tikko uzzināju, ka 18. martā Tallinas rock cafē būs Dub FX paklausīties un turpat arī Guano Apes 16. aprīlī.

vakar bijām mežkalnos un es pirmo reizi bez ģipša. lēkājusi nebiju sen, tāpēc domāju, ka diez vai sanāks. mežkalnu snovparks gan pabriesmīgs, bet ar laiku ledainie tramplīni tika iepazīti un ir forši, ka ir abas rokas atkal - var noturēt līdzsvaru. vakar viss sanāca pa lēto - uz 4h pa 4ls. atpakaļ rīgā bijām pirms desmitiem, aizgājām ievērtēt līvas jauno dzīvokli. kāpiens uz 7. stāvu, toties ļoti skaists mansards, perfekti izremontēts, nu vienkārši pasakaini skaists dzīvoklis! bija doma iet kaut kur padejot, bet tad pievienojās vēl pāris personas un nakts pagāja foršās sarunās. no rīta rakaris agri cēlās, lai brauktu uz darbu, bet mēs abas vēl pavārtījāmies un vēlāk krāmējām snova somas, lai brauktu uz riekstukalnu. aizgājām uz autoostu, bet tur lielā autobusa vietā mūs sagaidīja mikriņš. nācās stāvēt kājās ar visiem dēļiem un jautri tērgāt ar šoferīti, kurš iebraucot baldonē apstādināja ielas vidū mikriņu, kas brauc līdz observatorijai un piekodināja šoferi, lai mūs aizved līdz kalnam. ātri pārsēdāmies otrā busiņā brīdi paralizējot satiksmi. otrs šoferītis arī riktīgi foršs, aizveda gandrīz līdz pašam kalnam, iedeva tā šofera telefona numuru, kurš brauks vakarā, lai piezvanam un pasakam, ka mūs vajadzēs sagaidīt turpat, kur šis mūs izlaidīs. pagaidīs un aizvedīs abas līdz rīgas autobusam. izkāpām un pārlaimīgas gājām uz kalnu. un redzot, kādas pārvērtības un rekonstrukcijas tur notikušas pēc mana pēdējā apmeklējuma, es biju mēma. uztaisīts perfekts snovparks ar lieliskiem tramplīniem, slaidiem, iepriekšējā briesmoņa vietā. galvenokārt tāpēc arī nebraucu uz riekstu, jo tas kalns bija garlaicīgs, bet tagad snovparks gandrīz ideāls, arī borderkross trase pārveidota. perfekto! mācīju līvai lēkāt un dienās beigās meitēns, jau leca pa mazajiem snovparka tramplīniem. baigais malacis un pašai arī vēl lielāks prieks skatoties, kā viņai sanāk arvien labāk. un viņa tikai šogad sāka braukt! tas ir lieliski. pati pārlaimīga. bet es... dabuju atpakaļ savu pārlaimes un ekstāzes sajūtu, kāda pārņem tikai tad, kad lidoju uz tramplīniem. braukāšana ar roku ģipsī, ir lieliski uzlabojusi līdzsvara sajūtu. varēju daudz drošāk planēt vēl daudz augstāk un tālāk, nekā pagājušogad. kaut mācētu aprakstīt to, cik tas ir fantastiski! braucot uz katra tramplīna plats smaids. un tagad domāju, vai rīt neaizbraukt atkal vienai, žēl, ka visi kompanjoni strādā. laimei vajag tik maz - būt mazliet tuvāk debesīm. :)

šodien brauksim uz Salaspili, apskatīt salaspils memoriālu. galvenais iemesls jau, protams, ir nesēdēt mājas 4 sienās.
vakar forši izsnovojos ar kolēģi un viņas bijušo kolēģi mežkalnos. mežkalnu snovparks ir interesantāks par riekstukalna, tikai tie pacēlāji ir briesmīgi, īpaši, ja joprojām viena funkcionējoša roka. vakar jau lecu tramplīnus un kārtīgi izklaidējos. protams, pārējie kalna iedzīvotāji šokā, kā varot ar lauztu roku šādi trakot. katrs centās izmantot izdevīmu atbraukt parunāt vai braukt kopā ar pacēlāju, lai uzdotu šo jautājumu. smieklīgi. vēl palikušas 5 dienas un baltais ķēms būs nost. gaidu..

nezinu kā šis vakars izvērtīsies, bet cerams, ka būs jauki. tagad jāsagerbjas un jāaizbrauc uz coffee inn sevi palutināt ar vislielāko kafiju. pagaidām tur ir vislabākā kafija kādu esmu dzērusi un izmēram ir nozīme.

no pārprieka lecu gaisā, jo brauksim uz slovākiju februārī!! busiņā atradās vēl 1 brīva vieta!! kur, lai no nemiera tagad liekos? :D