vakar bijām mežkalnos un es pirmo reizi bez ģipša. lēkājusi nebiju sen, tāpēc domāju, ka diez vai sanāks. mežkalnu snovparks gan pabriesmīgs, bet ar laiku ledainie tramplīni tika iepazīti un ir forši, ka ir abas rokas atkal - var noturēt līdzsvaru. vakar viss sanāca pa lēto - uz 4h pa 4ls. atpakaļ rīgā bijām pirms desmitiem, aizgājām ievērtēt līvas jauno dzīvokli. kāpiens uz 7. stāvu, toties ļoti skaists mansards, perfekti izremontēts, nu vienkārši pasakaini skaists dzīvoklis! bija doma iet kaut kur padejot, bet tad pievienojās vēl pāris personas un nakts pagāja foršās sarunās. no rīta rakaris agri cēlās, lai brauktu uz darbu, bet mēs abas vēl pavārtījāmies un vēlāk krāmējām snova somas, lai brauktu uz riekstukalnu. aizgājām uz autoostu, bet tur lielā autobusa vietā mūs sagaidīja mikriņš. nācās stāvēt kājās ar visiem dēļiem un jautri tērgāt ar šoferīti, kurš iebraucot baldonē apstādināja ielas vidū mikriņu, kas brauc līdz observatorijai un piekodināja šoferi, lai mūs aizved līdz kalnam. ātri pārsēdāmies otrā busiņā brīdi paralizējot satiksmi. otrs šoferītis arī riktīgi foršs, aizveda gandrīz līdz pašam kalnam, iedeva tā šofera telefona numuru, kurš brauks vakarā, lai piezvanam un pasakam, ka mūs vajadzēs sagaidīt turpat, kur šis mūs izlaidīs. pagaidīs un aizvedīs abas līdz rīgas autobusam. izkāpām un pārlaimīgas gājām uz kalnu. un redzot, kādas pārvērtības un rekonstrukcijas tur notikušas pēc mana pēdējā apmeklējuma, es biju mēma. uztaisīts perfekts snovparks ar lieliskiem tramplīniem, slaidiem, iepriekšējā briesmoņa vietā. galvenokārt tāpēc arī nebraucu uz riekstu, jo tas kalns bija garlaicīgs, bet tagad snovparks gandrīz ideāls, arī borderkross trase pārveidota. perfekto! mācīju līvai lēkāt un dienās beigās meitēns, jau leca pa mazajiem snovparka tramplīniem. baigais malacis un pašai arī vēl lielāks prieks skatoties, kā viņai sanāk arvien labāk. un viņa tikai šogad sāka braukt! tas ir lieliski. pati pārlaimīga. bet es... dabuju atpakaļ savu pārlaimes un ekstāzes sajūtu, kāda pārņem tikai tad, kad lidoju uz tramplīniem. braukāšana ar roku ģipsī, ir lieliski uzlabojusi līdzsvara sajūtu. varēju daudz drošāk planēt vēl daudz augstāk un tālāk, nekā pagājušogad. kaut mācētu aprakstīt to, cik tas ir fantastiski! braucot uz katra tramplīna plats smaids. un tagad domāju, vai rīt neaizbraukt atkal vienai, žēl, ka visi kompanjoni strādā. laimei vajag tik maz - būt mazliet tuvāk debesīm. :)