Kurvjzieža kontemplācijas

Ne tikai majestātiskās kalnu grēdas un vīriešu galantais šovinisms tev Gruzijā liek justies trauslai un nespējīgai lemt par savām gaitām. Arī Providence, kaut nenoliedzami sieviete būdama, tur izrāda savus untumus uzskatāmāk nekā jebkur citur.
Kad biju izlēmusi, ka no Tbilisi došos uz Boržomi, gruzīnu puisis vārdā Soso man izpalīdzīgi sarakstīja uz lapiņas pilsētu nosaukumus ar atšifrējumiem. Analfabēta liktenis šajā tālajā eksotiskajā zemē ir tikpat nožēlojamas atkarības pārpilns kā sievietes liktenis.
Autostacija, no kuras kursēja man vajadzīgā virziena mikriņi, atgādināja bišu stropa skreju. Autobusi un mikroautobusi, taurēdami un bremzes kaucinādami, nemitīgi piebrauca, izbrauca un centās kaut kur piestāt, nesavainojot iekāpt vai izkāpt gribošos pasažierus. Visā šajā jūklī pa neprognozējamu trajektoriju pārvietojos arī es, vilkdama līdzi lielo riteņsomu un bruņota ne tik vien ar Soso doto lapiņu, bet arī ar minerālūdens pudeli, uz kuras mani interesējošās pilsētas vārds bija rakstīts lielākiem burtiem. Vairākkārt radās aizdomas, ka šoferīši, kuru transportlīdzekļiem neatlaidīgi līdu priekšā, lai mēģinātu saburtot logā redzamo vārdu, man velta ļoti neglaimojošus apzīmējumus. Varbūt pat rupjus gruzīnu lamuvārdus. Taču tā kā es tos nesapratu, man nebija iemesla apvainoties. Es tikai mulsi smaidīju un žēli iekunkstējos, ja kāds transportlīdzeklis, mēģinot noparkoties, man iebukņīja pa pēcpusi. Protams, ilgi šāda situācija neturpinājās. Jau aptuveni pēc divām minūtēm mani bija sagrābis ūsains, enerģisks onkulis, kurš, izdzirdis vārdu Boržomi (starp citu, Gruzijā saka "Bordžomi") mani un manu somu iesvieda vienā no mikriņiem, kas tūdaļ sāka kustēt.
Dažas stundas vēroju gar logiem slīdošos kalnus, upes un govis, maigiem, baltiem purniņiem, līdz ieraudzīju plāksnīti uz kuras bija ne tikai labi ielāgotais gruzīnu rakstzīmju kopums, bet arī skaidriem latīņu burtiem salasāms vārds BORJOMI. Satvēru somas rokturi un sadīdījos sēdeklī, lai autoostā izkāptu, lieki neaizkavējot pārējos. Mikriņš kā bulta šāvās pa līkumainām ieliņām. Resna, ūsaina tante pieslējās un kaut ko pateikusi šoferītim, tika izlaista pie neliela skvēriņa. Vēl divi vīrieši izprasījās laukā pie vientulīga neregulējama krustojuma. Es, starta pozīciju ieņēmusi, turpināju gaidīt autoostu. Līdz pamanīju nozibam uz paliek aizmugurē plāksnīti ar pārsvītrotu vārdiņu BORJOMI. Kliegt "Apturiet, apturiet!" nu jau nozīmētu tikt izsēdinātai uz vieentulīgas, augstu klinšu ieskautas šosejas. Nopūtos un gaidīju nākamo pilsētu. Mikriņš nepārprotami traucās uz dienvidiem. Varbūt Providence vēlas, lai es jau šodien braucu uz Batumi?
Pēc mazliet vairāk ka stundas, izspraukusies no pārkarsētās bleķa kastes, atjēdzos mazā putekļainā miestiņā, kura pussagruvušo autoostas ēku rotāja uzraksts AKHALCIHE. Pablenzu uz augstajiem kalniem, pablenzu uz noplukušajiem autobusiem, pablenzu uz persiku un arbūzu grēdām ceļmalā, atkal atritināju glābējlapiņu un atsāku pazīstamo burtu meklējumus autobusu sarakstā.
Pamanījuši nepazīstamu sievieti, turklāt Sievieti ar Problēmu, pēc kādas es ar savu vaicājoši meklējošo skatienu nepārprotami izskatījos, ap mani saspietoja pulciņš palīdzēt kāru tīģerādas bruņinieku.

- Što išeš, daragaja?
- Batumi!
Vīru starpā uzliesmoja aktīva gruzīniska diskusija, bagātināta žestiem un skaļiem izsaucieniem. Blisināju acis, smailēju ausis, bet varēju uztvert tikai dažus personvārdus un pilsētu nosaukumus. Pēc aptuveni desmit minūtēm vecākais un viedākais - tas, ar sirmo bārdu - pasludināja spriedumu:

- Ņikuda ņi pojedeš! Pozdno uže, noč bļizko! Ņi mužčina - ženšina! Zdesj budeš spatj, v gostinņice!

Nē, nu kad jau tā, tad tā. Neba nu man nest šiem ļaudīm feminisma gaismu! Turklāt pēc nogurdinošajām stundām nokaitētajā mikriņā iespēja nomazgāties, paēst un izgulēties pirms ceļa turpināšanas likās ļoti pievilcīga.
Bet kā izrādījās - apstāšanās Akhalcihē bija tikai sākums visaizraujošākajai un interesantākajai ceļojuma daļai. Bet par to es uzrakstīšu citreiz.