Kurvjzieža kontemplācijas

Vēls 9.marta vakars - apmēram pusvienpadsmit-vienpadsmit. Mīņājos slikti apgaismotā metro stacijā starp pusaizmigušiem bomžiem, diezgan kriminālā svešas lielpilsētas rajonā. Manas somas ir atstātas pieskatīšanai pie ielu tirgotājiem, kurus esmu iepazinusi pirms aptuveni desmit minūtēm, un glabāsies tur vēl vismaz divas-trīs stundas. Gaidu ierodamies vīrieti, kuru ar lielu piespiešanos varētu nodēvēt par pavirši pazīstamu un kurš solījis man palīdzēt nokļūt līdz lidostai. Ne mazākās neomulības, ne satraukuma. Un nav vēlmes raksturot šo situāciju kā avantūru vai riskantu dēku. Dzīve dabiski rit savu gaitu, bez mazākajām izbailēm.

Priekā, mīļie!
Man negribējās atgriezties. Bet arī šeit nav slikti.