Gribu vakaros justies patīkami nogurusi no darba (jā, jā - tā paša aizraujošā, labi apmaksātā!) un skatīties Paradžanova filmas, vai ko līdzīgi krāšņu.
Sākot ar tādu summu mēnesī, no kuras samaksājot rēķinus, iepērkot pārtiku sev un kaķiem, ieguldot kādu simtu mājsaimniecībā un vairākus simtus - apģērbā, apavos, grāmatās un kosmētikā, vēl kādi divi-trīs simti paliktu pāri.
Es šobrīd nekalkulēju valsts ekonomiskās attīstības plānu, tikai balstos savā pieredzē. Un manā apkārtnē pietiek cilvēku, kas, īpaši nenopūloties, kā arī nebūt neizceļoties ar intelektu vai kādu citu talantu, pelna pat lielākos četrciparu skaitļos izsakāmas summas.
Zini, tas viss ir dikti pārspīlēti. Neslīgšu savās slavenajās pārdomās par to, ka man laukos ar 150Ls(nu jau 250) pietiktu, bet 1000Ls ir ļoti liela alga. Pedējos gados mums visiem ir stipri izkropļojusies domāšana. Pamatā - par to, cik vērti esam.
Atkarīgs no ieņemtajām pozīcijām vai atspēriena punkta - pie nosacījuma, ja ir iegādāts un pilnībā iekārtots dzīvoklis (tb nav jāmaksā par īri īpašniekam vai nenormāli uzkāpušie kredītprocenti un pamatsumma par dzīvokli, remontu, mēbelēm, bonusā uz ziemu prognozētajām astronomiskajām apkures maksām), internetu lieto darbā, darbs maksā par telefonu, ir vecāki laukos - ideāli, ja kāds mednieks rados, vairs nestudē un esi ieguvis izglītību pa freiju (tb, nav jāmaksā jau pabeigto studiju kredīts), nelieto kabeļtelevīziju, apmeklē bibliotēku nevis Valters&Rapa, uz darbu ņem mājās pagatavotu paiku, uz krogu ej max 2x mēnesī, iepērcies Super netto, apģērbu iegādā outletos vai atlaižu laikā, nav mājdzīvnieku un bērnu, vēlams dzīvot ar kādu kopā. A tā - man tomēr šķiet par maz.
es neprotu. Zinu, ka neprotu, ar to nelielos. Laikam esmu merkantila pārlieku, bet parasti cenšos izdomāt, kā nopelnīt vairāk, nevis no kā atteikties un kā ierobežot izdevumus. Iespējams, ka aplami.
Plika diršana. Rēķinam uz vienu cilvēku. Mēnesī. Dzīvoklis - 300Ls(nav ar tualeti koridorā un krāsns apkuri). Kabeļtelevīzija - 3Ls:))) Internets - 10Ls. Telefons - 50Ls. Ēdiens - 10Ls dienā, tātad - 300Ls(piekritīsi, ka tās nav ķilavas ar maizi). Grāmatas, ja lasi regulāri - 10Ls trijās dienās. Tātad - 100Ls. Man sanāk 763Ls kopā. Ja ar 237Ls mēnesī drēbēm un sminķiem nepietiek, piedodiet.
Studijas 95 mēnesī, studiju kredīts par jau pabeigtajām - 60 (pārliku uz mazāku termiņu, neparedzot šitādu inflāciju), ēdu laikam vairāk par Tevi, kad pīpēju, pieskaiti vēl kādus 40 LVL (var atteikties, protams), frizieris 35 (var atrast lētāku, protams), saimniecības preces (pulveris, mazgājamie līdzekļi, miskastes maisi, lupatas, WC papīrs, papīra dvieļi, u.c.) kādi 30 klāt, manikīrs 20, pedikīrs 20 - tas ir 300. Papildus - man ir radi, draugi, kam mēdz būt dzimšanas, vārda dienas - tas ir ap 30 mēnesī vidēji pa gadu točna, divas reizes gadā braucu nirt (jā, to ar var atlikt) - ap 100 izdalot pa mēnešiem, vecākus apciemoju, omei naudu sūtu - vidēji kādi 50 uz mēnešiem izdalot. So - krogu, drēbes, apavus, kādas elektroierīces (piem, fēns, ledusskapis), kosmētiku nepieskaitīju. Karoče, neies jau te mērīties ar krāniņiem, bet ir starpība starp "dzīvot" un "izdzīvot" Jā, savu iegūto izglītību, pieredzi un spējas vērtēju augstu un nedomāju, ka pārvērtēju.
Man arī ar 1000Ls pietiktu. Un tiešām neesmu taupīgs. Atļaušos piezīmēt, ka Rīgā procentuāli ir visai maz cilvēku, kuri pelna vairāk par 1000Ls mēnesī. Tak izdzīvo kaut kā.
Un? Mērķim noteikti ir jābūt "izdzīvot kaut kā"? Knapināšanās un knauzerēšanās kā baisi kruts pašapliecināšanās instruments, jo norāda, ka "Es vis neesmu kaut kāds tur patērētājideoloģijas nozombētais upuris"? Solidaritāte ar trūkumcietējiem? Vai - ko īsti Tu tagad propagandē?
izdzīvo, nevis dzīvo. Nez, es laikam neesmu īsti normāla, bet man vajag tā, lai man nebūtu jāraustās par pēkšņu slimību vai to, cik maksā sulas paka, nav jāuzstraucās par neplānotiem izdevumiem pēkšņi sāpēt sākuša zoba dēļ utt. Man vajag tā, lai es varu par visu samaksāt + normāli paēst, apģērbties, kkur aizbraukt, nu, karoče, lai nav jāknapinās un katra kapeika jāskaita. Ir pārtikts no ceptiem kartupeļiem, piedzīvoti elektrības atslēgšanas draudi neapmaksātu rēķinu dēļ, dzīvots istabā ar malkas apkuri, tā, ka zinu, ka var izdzīvot arī tā, bet - man kaut kā nevelk.
jā, jā - manā arī - māsīca striptīzu dejo ik pārdienas - 3 istabu dzīvoklim, auto, ceļojumiem, maza bērna un mātes uzturēšanai, liekajiem matiem un kam tik vēl ne pietiek. :))) A vot, es te inteliģentu tēloju.
Tam ir dažādi iemesli. Raugi, daudzām Īpaši Patīkamajām vietām mēdz būt arī dažas Īpašas Prasības.:)
Bet, jā - tas, ko esmu spiesta vērot ikdienā, ir nostiprinājis manu uzskatu (maldīgo vai patieso, nav ne jausmas), ka alga virs tūkstoša neto nepavisam nav nekas tāds, ko pelna vienīgi ģēniji, kas iejūgušies titāniskā darbā. Realitāte ir tāda, ka to mēdz saņemt arī apsviedīgas, ne visai čaklas viduvējības. Nē, man neskauž, tikai rosina pašai apdomāt, kā lietderīgāk izmantot savus resursus.:)
Teiksim tā - daži ir darbi, ko es nedarītu arī par visu pasaules naudu, jo vienkārši nepatīk, bet dažiem citiem ir nepieciešama no manējās atšķirīga (bet ne augstāka līmeņa) specifiska izglītība. Tie ir daži redzamākie iemesli.
Es jau arī neteicu, ka pāri tūkstotim pelna absolūtais vairākums, vien - ka tas nav nekas īpašs. Un tie, kas pelna no 500 līdz 1000, droši vien veido ievērojamu daļu no pukstētājiem, ka nepietiek, ka ir grūti, ka, dzīvojot Rīgā, vajag vairāk, utt.
"Nekas īpašs" nav arī miljonāra statuss. Taču tas nenozīmē, ka tas ir kādam no mums lemts :> Kā liecina prakse, to var pukstēt arī tie, kas pelna virs 1000.
Ā, resp., konkrēti Tev nepatīk tas, ka es neesmu fatāliste un vismaz teorētiski pieļauju iespēju kādreiz pelnīt vairāk un apmierināt tās savas vajadzības, kuras šobrīd paliek neapmierinātas, ja?:)
Ceri vien. Man nepatīk tas, ka kā "normāls" tiek pasniegts tas, kas šobrīd tomēr ir pieejams mazākumam. Man nepatīk tas, ka to dara valsts un pašvaldību sektorā - tātad, visdrīzāk, pievienoto vērtību neradošs - cilvēks (jā, Tu). Man nepatīk tas, kādas sekas uz ekonomiku kopumā tas atstās.
Negribu tagad ielaisties neauglīgās ekonomiskās diskusijās, jo vairāk tāpēc, ka man, tāpat kā Tev, tā nav stiprā puse, bet divu profānu kašķis vienmēr aizvelk tikai uz personiskiem apvainojumiem.
Tieši tikpat ļoti, kā tiem, kas izvēlējušies strādāt privātajā sektorā un nemaksāt nodokļus, patīk gānīt tos šausmīgos liekēžus, kurus viņi spiesti uzturēt.:)
Labi, es zinu, ka arī valsts pārvaldē ir cilvēki, kas daudz un labi strādā, bet diemžēl samērā nebūtiska daļa. Un pēc Taviem tekstiem rodas iespaids, ka arī Tu pašlaik tajos neiekļaujies :) Atvaino, ja tā nav.
OK, mesidžs īstenībā bija iecerēts drusku citāds. Es reiz sarēķināju, cik vispār daudz (un pamatoti, nenoliegšu!) lamātie birokrātiskie aparāti procentuāli izmaksā no nodokļu summas. Rezultātu neatceros, bet bija visai mizerabls. Līdz ar to - nodokļu nemaksātāji pamatā tomēr apzog skolotājus, skolu ēkas, poliklīniku dakterus, policistus, ugunsdzēsējus, pensionārus, u.c. daudz lielākas un sabiedrībā nozīmīgākas ļaužu grupas. Tā kā esmu savulaik strādājusi par skolotāju - un strādājusi ļoti daudz, turklāt dažubrīd pat diezgan labi:) - saņemot par to nesamērīgi mazu algu (to pašu privātā sektorā nodarbināto nodokļu nemaksātāju dēļ), tad man tagad, kad strādāju patiešām maz un saņemu...nu, ne visai daudz, bet samērā ar darba apjomu, nevaru sūdzēties - jā, nu tagad man absolūti nav sirdsapziņas pārmetumu, ka es apzogu ar savu eksistenci nabaga privātuzņēmējus. Mums nav solidāra sabiedrība - tas laikam ir galaslēdziens.:)
Patiesībā Tu ar savu eksistenci apzodz iedzīvotājus, nevis uzņēmējus :) Pašvaldības barojas no IIN naudas (pašlaik 80% no IIN aiziet pašvaldībām, 20% valstij).
Es arī esmu pāris gadus valsts beņķos pasēdējis, bet nejūtos kā izbijis liekēdis - strādāju labi, bet mēnesī saņēmu aptuveni tikpat, cik tagad dienā, varbūt drusku vairāk.
Bet būtībā ne par to stāsts. Ierindas ierēdņi, lai cik neefektīvi nestrādātu, tomēr daudz nevar notērēt, jo vidējās algas valsts pārvaldē nav milzīgas. Cits stāsts ir par ielikteņu armijām, iepirkumiem, kur faktisko cenu vispār būtu grūti atrast, un galu galā atklāti nekaunīgām afērām, kurās kāds uzvārās par deviņciparu skaitli (es par to pašu tiltu).
Tādēļ nevajadzētu runāt par skolotāju, mediķu un ugunsdzēsēju apzagšanu, jo naudas šīm lietām jau sen netrūkst.
aha- kurš tad degvielu lies? / ech... ar katru dienu tam līzingam vajag vairāk un vairāk. tikko jau likās- vot - ja man būtu tik un tik naudiņas- ņemtu. tagad akal liekas- nē vēl vajag, tad nu gan :)P
/ bet normālam dzīvokļa kredītam ar šitamo ciparu pietiktu pat
Ak, nu - vienu mēnesi kleitiņa, citu - zābaciņi, citu - somiņa. Ja tam pieskaita kosmētiku (šajā sadaļā ietverami arī friziera un manikīra apmeklējumi), tad īstenībā no diviem simtiem var arī grāmatām nepietikt.
Tas rodas no salīdzināšanās un cenšanās dzīvot atbilstoši savai vecuma un sociālajai grupai. Dzīvot labā dzīvoklī nevis būcenītī Maskačkā, ceļot nevis vecajā BMV pa Igauniju, bet niekoties ar safari Āfrikā, nakšņot nevis kempingā, bet 5 zvaigžņu viesnīcā, ēst suši nevis ceptus kartupeļus, jā, un filmu skatīšanās agregātu krutums arī mainījies. "Es tā dzīvoju un tu tā dzīvo..." Vien žēl, ka neviens no tā nekļust laimīgāks LOL
Krii nu gan nebūtu tas gadījums, kas nakšņo 5zvaigžņu viesnīcā tāpēc, ka "visi tā dara", tieši pretēji. Bet arī ceļojumam, kur nakšņo kempingos, ir vajadzīga nauda, un ir nožēlojami, ja to nevar sagrabināt tāpēc, ka citādi ziemā apkurei nesanāks.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
P.S. Vienu reizi uz krogu gan sanāk aiziet:))
Nē, vispār arī tūkstotī, ja labi grib, var iekļauties. Bet, rēķinoties ar inflācijas progresu...
:))))
Un manā apkārtnē pietiek cilvēku, kas, īpaši nenopūloties, kā arī nebūt neizceļoties ar intelektu vai kādu citu talantu, pelna pat lielākos četrciparu skaitļos izsakāmas summas.
Vnk. - iedvesmojošs un mierinošs piemērs!
Klau, kāpēc nepieminēji Āfrikas valstis? Tad es noteikti nokaunētos, noskūtu galvu un aizietu tuksnesī. Vai vismaz uz Zilupi aizbrauktu.:)
Vai varbūt Tu domāji pašvērtējumu? Un, Tavuprāt, tas mēdz būt pareizs vai kļūdains?
Izklausās ļoti jauki. Apmēram kā no grāmatas "Ētika pamatskolai", nodaļas "Darba tikums" - es tagad improvizēju, neesmu lasījusi.
Piedod, ka ironizēju - tas nav ļauni domāts.
A tā - man tomēr šķiet par maz.
ti - diezgan daudz dzīvo ar zem 1K , bez vairākām no šīm + opcijām, un tīri neko dzīvo.
Laikam esmu merkantila pārlieku, bet parasti cenšos izdomāt, kā nopelnīt vairāk, nevis no kā atteikties un kā ierobežot izdevumus. Iespējams, ka aplami.
ar nespēju atteikt piedāvājumiem nopelnīt:)P
Papildus - man ir radi, draugi, kam mēdz būt dzimšanas, vārda dienas - tas ir ap 30 mēnesī vidēji pa gadu točna, divas reizes gadā braucu nirt (jā, to ar var atlikt) - ap 100 izdalot pa mēnešiem, vecākus apciemoju, omei naudu sūtu - vidēji kādi 50 uz mēnešiem izdalot. So - krogu, drēbes, apavus, kādas elektroierīces (piem, fēns, ledusskapis), kosmētiku nepieskaitīju.
Karoče, neies jau te mērīties ar krāniņiem, bet ir starpība starp "dzīvot" un "izdzīvot"
Jā, savu iegūto izglītību, pieredzi un spējas vērtēju augstu un nedomāju, ka pārvērtēju.
Mērķim noteikti ir jābūt "izdzīvot kaut kā"? Knapināšanās un knauzerēšanās kā baisi kruts pašapliecināšanās instruments, jo norāda, ka "Es vis neesmu kaut kāds tur patērētājideoloģijas nozombētais upuris"? Solidaritāte ar trūkumcietējiem?
Vai - ko īsti Tu tagad propagandē?
Nez, es laikam neesmu īsti normāla, bet man vajag tā, lai man nebūtu jāraustās par pēkšņu slimību vai to, cik maksā sulas paka, nav jāuzstraucās par neplānotiem izdevumiem pēkšņi sāpēt sākuša zoba dēļ utt. Man vajag tā, lai es varu par visu samaksāt + normāli paēst, apģērbties, kkur aizbraukt, nu, karoče, lai nav jāknapinās un katra kapeika jāskaita.
Ir pārtikts no ceptiem kartupeļiem, piedzīvoti elektrības atslēgšanas draudi neapmaksātu rēķinu dēļ, dzīvots istabā ar malkas apkuri, tā, ka zinu, ka var izdzīvot arī tā, bet - man kaut kā nevelk.
Kaut gan, skatoties te uz dāmu aprēķiniem, man mati ceļas stāvus...
A vot, es te inteliģentu tēloju.
Par skaitļiem?
Zini, es pēdējos mēnešus regulāri iepazīstos ar vakancēm man tuvajā apkārtējā vidē, sauksim to tā. Un tur ir norādīti skaitļi, es tos neizgudroju.
Tas, protams, ir labi, taču es nesaprotu, kādēļ tad Tu jau kādu mēnesi cepies cibā, ka nevari atrast darbu ar tādu algu :P
Raugi, daudzām Īpaši Patīkamajām vietām mēdz būt arī dažas Īpašas Prasības.:)
Bet, jā - tas, ko esmu spiesta vērot ikdienā, ir nostiprinājis manu uzskatu (maldīgo vai patieso, nav ne jausmas), ka alga virs tūkstoša neto nepavisam nav nekas tāds, ko pelna vienīgi ģēniji, kas iejūgušies titāniskā darbā. Realitāte ir tāda, ka to mēdz saņemt arī apsviedīgas, ne visai čaklas viduvējības. Nē, man neskauž, tikai rosina pašai apdomāt, kā lietderīgāk izmantot savus resursus.:)
Man kkā gribas piekrist
Btw, polls pagaidām liecina man par labu ;P
Kā liecina prakse, to var pukstēt arī tie, kas pelna virs 1000.
Man nepatīk tas, ka kā "normāls" tiek pasniegts tas, kas šobrīd tomēr ir pieejams mazākumam. Man nepatīk tas, ka to dara valsts un pašvaldību sektorā - tātad, visdrīzāk, pievienoto vērtību neradošs - cilvēks (jā, Tu). Man nepatīk tas, kādas sekas uz ekonomiku kopumā tas atstās.
Visiem, kam nav iespēju nemaksāt nodokļus, tāāāā patīk uzsvērt, cik godīgi viņi tos maksā... :)
Redzi, valsts iestādē strādājošie to nodokļu naudu ij rokā paturēt nevar dabūt un arī kontā neierauga, tādēļ sevišķi lielu morālu pārbaudījumu laikam tomēr nodokļu nomaksa neuzliek. Savukārt privātajā sektorā strādājošie parasti kaut ko nedaudz nodokļos nomaksā, bet viņiem parāda, kā par to naudu pieņem atpakaļ darbā kārtējo vēl nedatiesāto puvekli ar tekstu "bet cilvēkam taču jāēd arī ir" (© Ameriks).
Labi, es zinu, ka arī valsts pārvaldē ir cilvēki, kas daudz un labi strādā, bet diemžēl samērā nebūtiska daļa. Un pēc Taviem tekstiem rodas iespaids, ka arī Tu pašlaik tajos neiekļaujies :) Atvaino, ja tā nav.
Tā kā esmu savulaik strādājusi par skolotāju - un strādājusi ļoti daudz, turklāt dažubrīd pat diezgan labi:) - saņemot par to nesamērīgi mazu algu (to pašu privātā sektorā nodarbināto nodokļu nemaksātāju dēļ), tad man tagad, kad strādāju patiešām maz un saņemu...nu, ne visai daudz, bet samērā ar darba apjomu, nevaru sūdzēties - jā, nu tagad man absolūti nav sirdsapziņas pārmetumu, ka es apzogu ar savu eksistenci nabaga privātuzņēmējus.
Mums nav solidāra sabiedrība - tas laikam ir galaslēdziens.:)
Es arī esmu pāris gadus valsts beņķos pasēdējis, bet nejūtos kā izbijis liekēdis - strādāju labi, bet mēnesī saņēmu aptuveni tikpat, cik tagad dienā, varbūt drusku vairāk.
Bet būtībā ne par to stāsts. Ierindas ierēdņi, lai cik neefektīvi nestrādātu, tomēr daudz nevar notērēt, jo vidējās algas valsts pārvaldē nav milzīgas. Cits stāsts ir par ielikteņu armijām, iepirkumiem, kur faktisko cenu vispār būtu grūti atrast, un galu galā atklāti nekaunīgām afērām, kurās kāds uzvārās par deviņciparu skaitli (es par to pašu tiltu).
Tādēļ nevajadzētu runāt par skolotāju, mediķu un ugunsdzēsēju apzagšanu, jo naudas šīm lietām jau sen netrūkst.
/ ech... ar katru dienu tam līzingam vajag vairāk un vairāk. tikko jau likās- vot - ja man būtu tik un tik naudiņas- ņemtu. tagad akal liekas- nē vēl vajag, tad nu gan :)P
/ bet normālam dzīvokļa kredītam ar šitamo ciparu pietiktu pat
Pareiz, nav ko tur nabagoties, vajag, vajag.