Gribu vakaros justies patīkami nogurusi no darba (jā, jā - tā paša aizraujošā, labi apmaksātā!) un skatīties Paradžanova filmas, vai ko līdzīgi krāšņu.
Man arī ar 1000Ls pietiktu. Un tiešām neesmu taupīgs. Atļaušos piezīmēt, ka Rīgā procentuāli ir visai maz cilvēku, kuri pelna vairāk par 1000Ls mēnesī. Tak izdzīvo kaut kā.
Un? Mērķim noteikti ir jābūt "izdzīvot kaut kā"? Knapināšanās un knauzerēšanās kā baisi kruts pašapliecināšanās instruments, jo norāda, ka "Es vis neesmu kaut kāds tur patērētājideoloģijas nozombētais upuris"? Solidaritāte ar trūkumcietējiem? Vai - ko īsti Tu tagad propagandē?
izdzīvo, nevis dzīvo. Nez, es laikam neesmu īsti normāla, bet man vajag tā, lai man nebūtu jāraustās par pēkšņu slimību vai to, cik maksā sulas paka, nav jāuzstraucās par neplānotiem izdevumiem pēkšņi sāpēt sākuša zoba dēļ utt. Man vajag tā, lai es varu par visu samaksāt + normāli paēst, apģērbties, kkur aizbraukt, nu, karoče, lai nav jāknapinās un katra kapeika jāskaita. Ir pārtikts no ceptiem kartupeļiem, piedzīvoti elektrības atslēgšanas draudi neapmaksātu rēķinu dēļ, dzīvots istabā ar malkas apkuri, tā, ka zinu, ka var izdzīvot arī tā, bet - man kaut kā nevelk.
Mērķim noteikti ir jābūt "izdzīvot kaut kā"? Knapināšanās un knauzerēšanās kā baisi kruts pašapliecināšanās instruments, jo norāda, ka "Es vis neesmu kaut kāds tur patērētājideoloģijas nozombētais upuris"? Solidaritāte ar trūkumcietējiem?
Vai - ko īsti Tu tagad propagandē?
Nez, es laikam neesmu īsti normāla, bet man vajag tā, lai man nebūtu jāraustās par pēkšņu slimību vai to, cik maksā sulas paka, nav jāuzstraucās par neplānotiem izdevumiem pēkšņi sāpēt sākuša zoba dēļ utt. Man vajag tā, lai es varu par visu samaksāt + normāli paēst, apģērbties, kkur aizbraukt, nu, karoče, lai nav jāknapinās un katra kapeika jāskaita.
Ir pārtikts no ceptiem kartupeļiem, piedzīvoti elektrības atslēgšanas draudi neapmaksātu rēķinu dēļ, dzīvots istabā ar malkas apkuri, tā, ka zinu, ka var izdzīvot arī tā, bet - man kaut kā nevelk.