kārtējā atskaite
Sev par pārsteigumu atklāju, ka ļoti slikti panesu atslodzes dienas. Kaut gan manā dzīvē ir bijuši brīži, kad esmu bijusi pārņemta ar kaut ko nesalīdzināmi interesantāku par ēšanu - ceļojums vai kāda cita aizrautīga darbošanās - un tikai vēlu vakarā sāpīgs dūriens burbuļojošā kuņģī vai galvas sareibšana, lēkšojot pa trepēm, likusi atcerēties, ka kaut kas steigšus jāiekož, tomēr vakardienas badošanās, sēžot darbā pie datora un skraidelējot pa ledusauksto pilsētu, bija mokoša. Jūs zinājāt, ka visapkārt ir tik bezgala daudz ēdienu smaržu un vizuālu reklāmu ar ēdienu attēliem? Pa brīžam identificēju sevi ar Hamsuna "Bada" varoni. Bērdama sauso barību kaķa trauciņā, izcīnīju milzu cīņu ar sevi - tikai Emīlijas brēciens un sašutumā ieplestās acis man atgrieza kauna sajūtu, neļaujot iemest kārdinošo graudiņu sauju sev mutē. Gulēt gāju deviņos - zināju, ka citādi nenocietīšos un kaut ko aprīšu.
Bet vismokošākais izrādījās šodienas rīts. Modos ar jūsmīgu domu - putriņa! Lieliskā prosas putriņa, kuru es pēc nieka pusstundas varēšu apēst! Traucos uz virtuvi...un saļimu, tverdamās pie stenderes. Galva reibst, gar acīm tumšs, sirds kaut kā jocīgi raustās. Saņēmos un aiztenterēju līdz virtuvei. Pāris tējkarotes dzērveņu medū un desmit minūtes dziļas elpošanas, lai nāktu pie sajēgas. Jēziņ, es tak neesmu nekāda nīkule, lai šitā raustītos no vienas sūda dienas bez barības! Izrādījās - esmu gan. Satumsumi ar ķeršanos pie sienas vēl gadījās reizes četras - gan dušā, gan ģērbjoties, gan nolejot putrai ūdeni, turklāt visas darbības jāveic viegli trīcošām rokām.
Riebīga "pēcslimības" sajūta ir joprojām. Un riņķi zem acīm vēl melnāki kā parasti.
Savādi gan!
Bet vismokošākais izrādījās šodienas rīts. Modos ar jūsmīgu domu - putriņa! Lieliskā prosas putriņa, kuru es pēc nieka pusstundas varēšu apēst! Traucos uz virtuvi...un saļimu, tverdamās pie stenderes. Galva reibst, gar acīm tumšs, sirds kaut kā jocīgi raustās. Saņēmos un aiztenterēju līdz virtuvei. Pāris tējkarotes dzērveņu medū un desmit minūtes dziļas elpošanas, lai nāktu pie sajēgas. Jēziņ, es tak neesmu nekāda nīkule, lai šitā raustītos no vienas sūda dienas bez barības! Izrādījās - esmu gan. Satumsumi ar ķeršanos pie sienas vēl gadījās reizes četras - gan dušā, gan ģērbjoties, gan nolejot putrai ūdeni, turklāt visas darbības jāveic viegli trīcošām rokām.
Riebīga "pēcslimības" sajūta ir joprojām. Un riņķi zem acīm vēl melnāki kā parasti.
Savādi gan!
bet tā "atslodze" noteikti nav paredzēta normāliem, aktīviem, strādājošiem cilvēkiem, bet garfīldiem kaut kādiem. tak neāksties! :)
Turklāt es pazīstu vairākus strādājošus cilvēkus, kuri laiku a laikam badojas pat vairākas dienas no vietas. Un mani pārsteidz, ka izrādos par viņiem nīkulīgāka.:)
http://www.karlloren.com/diet/p82.htm
laimiigs cilvekes vesels cilveeks.
btw. kad nākošā nodarbība?
Diennakti bez problēmām es varu, mēģinu to darīt reizi nedēļā nu jau kādu laiku. Cita lieta, ka kādā vakarā atmetu ar roku, bet simptomi man ir tieši pretēji — viss „šķiet ļoti labi”, galva strādā drusku labāk un fiziskais labāks (kad jau aprit tā diennakts). Slinkums skriet garākus gabalus (par 24h) :)
atslodzes dienas gan nekas diži alternatīvs nav - tā ir gana izplatīta prakse.
atslodzes dienas
/ceru, ka tas dakteris diplomu nav pircis/
Re: atslodzes dienas
Un par dakteri - neteica jau, ka būs dikti viegli.:)
Bet, cik es nopratu, tā atslodze laikam pat vairāk mērķēta uz iekšējo orgānu "sakārtošanu", nevis nepastarināti uz figūru.
mierinājumam varu teikt, ka nākamā atslodzes diena, tieši pēc nedēļas, pagāja nemanot, tieši tāpat kā visas pārējās, kuras nu jau pusotru gadu pirmdienās ievēroju.
bet tā pirmā reize... brrrrr... atceros to sajūtu, kā bija - pamostos no tā, ka gribās ēst, mājās nav NEKĀ. aizgāju uz veikalu un piekrāmēju pilnus ratus ar veselīgo pārtiku, bet bija tāds bezspēks, ka tos divus lielos maisus nevarēju panest. Tolaik dzīvoju ceturtajā stāvā, un ik kāpņu laukumiņā stājos, jo nebija spēka. Asaras bira un domāju - kam gan man tas... tomēr izturēju :)