Kurvjzieža kontemplācijas

Sev par pārsteigumu atklāju, ka ļoti slikti panesu atslodzes dienas. Kaut gan manā dzīvē ir bijuši brīži, kad esmu bijusi pārņemta ar kaut ko nesalīdzināmi interesantāku par ēšanu - ceļojums vai kāda cita aizrautīga darbošanās - un tikai vēlu vakarā sāpīgs dūriens burbuļojošā kuņģī vai galvas sareibšana, lēkšojot pa trepēm, likusi atcerēties, ka kaut kas steigšus jāiekož, tomēr vakardienas badošanās, sēžot darbā pie datora un skraidelējot pa ledusauksto pilsētu, bija mokoša. Jūs zinājāt, ka visapkārt ir tik bezgala daudz ēdienu smaržu un vizuālu reklāmu ar ēdienu attēliem? Pa brīžam identificēju sevi ar Hamsuna "Bada" varoni. Bērdama sauso barību kaķa trauciņā, izcīnīju milzu cīņu ar sevi - tikai Emīlijas brēciens un sašutumā ieplestās acis man atgrieza kauna sajūtu, neļaujot iemest kārdinošo graudiņu sauju sev mutē. Gulēt gāju deviņos - zināju, ka citādi nenocietīšos un kaut ko aprīšu.
Bet vismokošākais izrādījās šodienas rīts. Modos ar jūsmīgu domu - putriņa! Lieliskā prosas putriņa, kuru es pēc nieka pusstundas varēšu apēst! Traucos uz virtuvi...un saļimu, tverdamās pie stenderes. Galva reibst, gar acīm tumšs, sirds kaut kā jocīgi raustās. Saņēmos un aiztenterēju līdz virtuvei. Pāris tējkarotes dzērveņu medū un desmit minūtes dziļas elpošanas, lai nāktu pie sajēgas. Jēziņ, es tak neesmu nekāda nīkule, lai šitā raustītos no vienas sūda dienas bez barības! Izrādījās - esmu gan. Satumsumi ar ķeršanos pie sienas vēl gadījās reizes četras - gan dušā, gan ģērbjoties, gan nolejot putrai ūdeni, turklāt visas darbības jāveic viegli trīcošām rokām.
Riebīga "pēcslimības" sajūta ir joprojām. Un riņķi zem acīm vēl melnāki kā parasti.
Savādi gan!