Allažiņ esmu zinājusi, ka var izjust seksuālu iekāri pret cilvēku, kuru nemīl. Nekad neesmu zinājusi, vai iespējams mīlēt cilvēku, ar kuru iespējamas seksuālas attiecības, un neiekārot viņu.
Es gan. Viens no tiem- vecis homoskesuāls, ļoti gribēja bērnu. Apprecējās. Sieva viņu vienkārši dievina, bet nu gulēt ar viņu tā ne visai grib- tikai tīri veselības pēc, ja džekam nav pretenzijas. Un vēl vakar dzirdēju tādu pašu stāstu par pavisam citu "ģimeni".
Bet klasiskā versijā kaut kas tāds ir raksturīgs kristīņu un edgaru attiecībās.
man jau nu liekas, ka Kristīne iekārē vai ļima, ja jau reiz bija uz tik neprātīgu soli gatava - Edgars taču teju ne vienīgais ar seksapīlu apveltītais vīrišķais varonis latviešu prozā.:)
Tas jau tikai attiecību sākumā viņa ļima. Turpinājums nav uzrakstīts, bet nav grūti iedomāties tādu sagurušu Kristīni uz gadiem 35- 38, kurai nu galīgi "nestāv" uz to jampampiņu, bet nu mīļš tak vienalga- ja reiz to krustu uz pleciem paņēmi, tad stiep vien "līdz nāve mūs šķir".
Un kas tad ir mīlestība, Tavuprāt? Tāda nopietna, nobriedusi, bez jauneklīgas jūsmas?
Paskaties uz pāriem, kas ir kopā gadus 20... 30... 40. Nu nevar taču apgalvot, ka viņi viens otru nemīl. Bet tai pašā laikā no malas tas izskatās pēc pienākuma, pieraduma, žēluma un vēl kaut kādām neinteresantām figņām...
Gribi teikt, ka pēc 20/30/40 gadu kopdzīves cilvēkiem seksa vai nu nav vai arī tas ir žēluma/pieraduma/pienākuma dēļ? Ja tā - es tomēr nesauktu viņus vienojošās jūtas par mīlestību.
Gadījumi, ja cilvēki ir tik ļoti veci vai slimi, ka seksuālas attiecības vispār nav iespējamas, šeit netiek aplūkoti, kā jau ierakstā tika minēts.
Arī iekārei var būt stadijas tāpat kā mīlestībai. Es jau arī Tev nevaru pateikt, jo neesmu līdz tam nodzīvojis, bet tīri intuitīvi nojaušu, ka tā varētu būt. Atgādini man šo sarunu pēc kādiem 20 gadiem.
jā - māte bērnu, māsa brāli un tamlīdzīgas kombinācijas Arī savas draudzenes es mīlu pilnīgi neerotiski, mazus bērnus un cienījamus sirmglvjus var tā mīlēt... Vai es tā varētu mīlēt reproduktīvā vecuma vīrieti, kurš nav mans radinieks - nezinu.
esmu mācīts, ka nedrīkst vērtēt pēc izskata, bet gan jāredz labā sirds, un prātīgais prāts.. Kaut kā liekulīgi tas viss. Da visas ir mīlēstības- gan tā fiksā sprēgājošā, gan lēni rāmi rūgstošā. Pirmajā gadījumā ir svarīgāk saņemt, otrajā - dot. Iekārot var ne tikai augumu. Bezierunu mīlestība tieši nozīmē "pieņemt". Bez īpašas kārošanas. Es neidealizēju. Bet tam ticu. Pats gan pieķeros tieši augumam. Bet ar to saprotot saskanīgu plastiku.
nezinu. Man parasti ir gadījies, ka, ja esmu iemīlējusi reproduktīvā vecuma vīrieti, es viņā saskatu seksuālu un iekārojamu būtni, arī tad, ja sākotnējās prioritātes ir bijušas prāts un raksturs. Starp vīriešiem vispār ir ļoti maz tādu, kuri spēj izraisīt iekāri tikai ar savu ārieni.
Viens no tiem- vecis homoskesuāls, ļoti gribēja bērnu. Apprecējās. Sieva viņu vienkārši dievina, bet nu gulēt ar viņu tā ne visai grib- tikai tīri veselības pēc, ja džekam nav pretenzijas. Un vēl vakar dzirdēju tādu pašu stāstu par pavisam citu "ģimeni".
Bet klasiskā versijā kaut kas tāds ir raksturīgs kristīņu un edgaru attiecībās.
Paskaties uz pāriem, kas ir kopā gadus 20... 30... 40. Nu nevar taču apgalvot, ka viņi viens otru nemīl. Bet tai pašā laikā no malas tas izskatās pēc pienākuma, pieraduma, žēluma un vēl kaut kādām neinteresantām figņām...
Gadījumi, ja cilvēki ir tik ļoti veci vai slimi, ka seksuālas attiecības vispār nav iespējamas, šeit netiek aplūkoti, kā jau ierakstā tika minēts.
Bet kāpēc briedumam būtu jāiznīcina iekāre?
;)
Vai es tā varētu mīlēt reproduktīvā vecuma vīrieti, kurš nav mans radinieks - nezinu.
Turpinot komentāru tēmu
Paša seksa, protams, tādos apstākļos ir par maz :))
Re: Turpinot komentāru tēmu