Allažiņ esmu zinājusi, ka var izjust seksuālu iekāri pret cilvēku, kuru nemīl. Nekad neesmu zinājusi, vai iespējams mīlēt cilvēku, ar kuru iespējamas seksuālas attiecības, un neiekārot viņu.
Un kas tad ir mīlestība, Tavuprāt? Tāda nopietna, nobriedusi, bez jauneklīgas jūsmas?
Paskaties uz pāriem, kas ir kopā gadus 20... 30... 40. Nu nevar taču apgalvot, ka viņi viens otru nemīl. Bet tai pašā laikā no malas tas izskatās pēc pienākuma, pieraduma, žēluma un vēl kaut kādām neinteresantām figņām...
Gribi teikt, ka pēc 20/30/40 gadu kopdzīves cilvēkiem seksa vai nu nav vai arī tas ir žēluma/pieraduma/pienākuma dēļ? Ja tā - es tomēr nesauktu viņus vienojošās jūtas par mīlestību.
Gadījumi, ja cilvēki ir tik ļoti veci vai slimi, ka seksuālas attiecības vispār nav iespējamas, šeit netiek aplūkoti, kā jau ierakstā tika minēts.
Arī iekārei var būt stadijas tāpat kā mīlestībai. Es jau arī Tev nevaru pateikt, jo neesmu līdz tam nodzīvojis, bet tīri intuitīvi nojaušu, ka tā varētu būt. Atgādini man šo sarunu pēc kādiem 20 gadiem.
jā - māte bērnu, māsa brāli un tamlīdzīgas kombinācijas Arī savas draudzenes es mīlu pilnīgi neerotiski, mazus bērnus un cienījamus sirmglvjus var tā mīlēt... Vai es tā varētu mīlēt reproduktīvā vecuma vīrieti, kurš nav mans radinieks - nezinu.
Paskaties uz pāriem, kas ir kopā gadus 20... 30... 40. Nu nevar taču apgalvot, ka viņi viens otru nemīl. Bet tai pašā laikā no malas tas izskatās pēc pienākuma, pieraduma, žēluma un vēl kaut kādām neinteresantām figņām...
Gadījumi, ja cilvēki ir tik ļoti veci vai slimi, ka seksuālas attiecības vispār nav iespējamas, šeit netiek aplūkoti, kā jau ierakstā tika minēts.
Bet kāpēc briedumam būtu jāiznīcina iekāre?
;)
Vai es tā varētu mīlēt reproduktīvā vecuma vīrieti, kurš nav mans radinieks - nezinu.