Runā, ka kādreiz esot bijuši arī citi gadalaiki. Es gan īpaši neticu, daudz blēņu ļaudis izmisumā sagvelž. Tomēr skaisti būtu fantazēt par siltām, saulainām dienām un sausu asfaltu, pa kuru var staigāt, nevis, kunkstus un lāstus slāpējot, šļūkāt. Par pumpuriem koku zaros. Par siltu un mierīgu vēju. Es zinu, ka nekas no tā visa dabā nepastāv, es nenodošos šiem bezjēdzīgajiem sapņiem, lai sevi lieki netracinātu, es tūlīt saņemšos un turpināšu dzīvot. Normālo, parasto dzīvi normālajā, parastajā - nepārejošam drēgnumam un hroniskām iesnām nolemtajā pasaulē.
Nabaga siltummīle, tiešām žēl Tevis paliek lasot. Es gan varētu pačukstēt, ka vēlos vakaros nepārprotami smaržo pēc pavasara. Varbūt tās ir tikai mūsu iedomas, bet man liekas, ka ir arī citi gadalaiki.
Ne ba nu velti Senegalā un Kenijā metušies uz distanču slēpošanu.
Nožēlojama pasaule. Tādu palmu nemaz nav. Tāpat kā Ziemassvētku vecīša.
ziema, beidz mani putinaat!
Varu pabiedēt - pagājušajā gadā es beidzamo reizi šitā darījos vēl Zaļajā Ceturtdienā :)