Kurvjzieža kontemplācijas

krii

3.3.06 13:57

Runā, ka kādreiz esot bijuši arī citi gadalaiki. Es gan īpaši neticu, daudz blēņu ļaudis izmisumā sagvelž. Tomēr skaisti būtu fantazēt par siltām, saulainām dienām un sausu asfaltu, pa kuru var staigāt, nevis, kunkstus un lāstus slāpējot, šļūkāt. Par pumpuriem koku zaros. Par siltu un mierīgu vēju. Es zinu, ka nekas no tā visa dabā nepastāv, es nenodošos šiem bezjēdzīgajiem sapņiem, lai sevi lieki netracinātu, es tūlīt saņemšos un turpināšu dzīvot. Normālo, parasto dzīvi normālajā, parastajā - nepārejošam drēgnumam un hroniskām iesnām nolemtajā pasaulē.

• 13 raksta
• ir doma

• krii

  3.3.06 14:43

  

  Slēpot - tas bija kas tāds, ka tu, cilvēks, velies sniegā un zābaki piebirst ar riebīgu sniegu, kas zeķēs saķep ledainos kukuržņos un nosaldē tev kāju pirkstus, ne? Un tad pēc tam hroniskajām ziemas iesnām pievienojas arī maza, pretīga temperatūra - tāda, lai nevarētu vienkārši likties un gulēt kā sprādzenis, bet lai būtu jāvalkājas apkārt sāpošu galvu, pietūkušām gļotādām, izkaltušu muti un periodiskiem drebuļu viļņiem...

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • shelly

    3.3.06 14:50

    

    Nē, nē, nē. Slēpot - tas nozīmē, lūk, ko. Tu sapakojies kā sniegavīrs, silti, silti, cepurīte, divi džemperi, zeķītes, trenniņbikses, kombinezons, šalle, ļoti biezi cimdi, uzauj kājās ļoti smagus un ļoti ciešus zābakus, aiz kuriem nekas nevar aizbirt, un divas smukas slēpes, kājām maķenīt trīcot uzbrauc ar bugeli augstā jo augstā kalnā, paskaties pa labi, paskaties pa kreisi, pakasi aiz auss, kaut kur dziļi zem tevis ir apsniguši meži, ir ļoti skaisti, ļoti augstu, ļoti ziemīgi un mazliet bail. Tad tu saņemies, saliec kājas ceļos, eleganti pacel pakaļu maksimāli augstu gaisā un laidies lejā tā, ka vējš gar ausīm kauc, graciozi un bezbēdīgi līkumojot pa labi un pa kreisi. :)
    Varu pabiedēt - pagājušajā gadā es beidzamo reizi šitā darījos vēl Zaļajā Ceturtdienā :)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais