Oh my God!
Vai pasaulē ir daudz cilvēku, kurus nopietni interesē Dieva eksistences jautājums?
Mīļo Cibiņ, ja Tu, pieņemsim, sastaptu Sava Mūža Neapstrīdamāko Autoritāti, kura Tev sniegtu visuzskatāmāko un neapšaubāmāko pierādījumu Dieva esamībai vai neesamībai - vai Tevi ļoti iepriecinātu, ja atbilde būtu tāda, kādu Tu būtu gaidījis. Vai Tava dzīve un pasaules uztvere radikāli mainītos, ja šī atbilde NEbūtu tāda, kādu Tu būtu gaidījis?
Mmmm?
Mīļo Cibiņ, ja Tu, pieņemsim, sastaptu Sava Mūža Neapstrīdamāko Autoritāti, kura Tev sniegtu visuzskatāmāko un neapšaubāmāko pierādījumu Dieva esamībai vai neesamībai - vai Tevi ļoti iepriecinātu, ja atbilde būtu tāda, kādu Tu būtu gaidījis. Vai Tava dzīve un pasaules uztvere radikāli mainītos, ja šī atbilde NEbūtu tāda, kādu Tu būtu gaidījis?
Mmmm?
ne iepriecinātu, ne kko mainītu manā dzīvē
Rezultātā secinājums ir viens. Dievs ir tikai viens un tikai dāds, kādu es viņu zinu un uztveru un neviens man nevar pierādīt vai apgāst manu priekštatu par to.
Burvji, šarlatāni un viltvārži lai iet ieskrieties ;D
2)ņea. jo-Neapstr. Autorit. un sirdsbalss ir savstarpēji neietekmējams parādības.
uz otro: ja jaut. ir par autoritaati, tad vinjsh ir gljuks un es vinju nesaprotu. ja jaut. ir par to, vai dieva eksistences/neeksistences neapshaubaams pieraadiijums mainiitu manu pasauli pashos pamatos, tad atbilde ir jaa.
Bet man ir procesuālas dabas jautājums - kā tu iedomājies Neapstrīdamas Zināšanas iegūšanu?
T.i., šajā jautājumā neiedomājos. Bet, principā tam vajadzētu būt kaut kam tikpat uzskatāmam kā Dekarta secinājumam, ka no domas var secināt šīs domas subjekta eksistenci un neko vairāk.
Jā, nu mazliet atkāpjoties no šīs stingrības - kaut kas, kas mani pārliecinātu tikpat labi kā savulaik Pitagora teorēmas pierādījums.:)
Spoža loģika
liidz ar to... nekas nemainiitos.
Vai arī vienkārši kaut kāds tipa reizrēķins.:)
Neviens cilvēks nevar būt neapstrīdama autoritāte.
Es domāju, ka tie kuri tic Dieva esamībai, nu tā - riktīgi tic, tos tur par neesamību nepārliecināsi. Tie, kuri netic (es tā domāju) vienkārši ļoti alkst, ka notiktu brīnums , kurš viņiem būtu kā pierādijums Dieva esamībai. :-)
Nu līdzīgi, kā tīnis, kurš nēsājas riņķī un brēc, ka viņam nav vecāku. :-)
Un vēl var stiept tēmu tālāk - Dieva kā personas vai Dieva, kā Dievāja?
2)domu, ka šis jautājums var būt vienaldzīgs, Tu tātad nepieļauj?
Pieļauju, ka ir lāudis, kam tas nerūp. Es jau tā kā vairāk runāju par tiem, kam ir savs viedoklis tēmā.
Bet vispār - ja man kāds pierādītu, ka dievs ir... Jā, tas mani ietekmētu gan. Un ne uz pozitīvo pusi. Es par šādām ziņā, visticamāk būtu ļoti nikna. Nikna - tas vēl ir maigi teikts.
Jo ja viņš ir - lai tik viņš saturās.
Bet kaa zinaams, cilveeks nekad nespees piejemt taadu informaaciju, kuras piejemshanas sekas ir atziit, ka "ja ne prav" :)
Man no tās ainas skudriņas skraida pa skaustu. Un ja nu tiešām...
Katrā gabaliņš Dieva.
Taču, ja nu pēkšņi atrastos kādi citi pierādījumi tam, ka Dievs (vismaz tāds, kā, cik es saprotu, to parasti saprot) ir, tad 2.gadījums atstātu daudz lielāku iespaidu uz manu dzīvi, nekā pirmais. Konkrēti:
1.gadījums, tiek pierādīts, ka Dieva nav. Es varētu paraustīt plecus un teikt "Es to jau zināju".
2.gadījums, tiek pierādījs, ka Dievs ir. Tad es varētu paraustīt plecus un teikt "Kam viņš ir vajadzīgs?", bet pēc tam nīgri piebilst: "Vai viņu nevajadzētu tiesāt?"
P.S. tishina ir lieliska atbilde, mani komplimenti :)