Kurvjzieža kontemplācijas

Vēlu vakaros, staigādama ar suni savā ierastajā maršrutā "Avotu apkaime - Maskačka - Avotu apkaime", es mēdzu vērot vilcienus, kas dūkdami aizslīd pa dzelzceļu un cilvēkus ar miegainām, sagurušām sejām, kuri sēž pie izgaismoto vagonu logiem. Un tad es domāju par to gurdenā atslābuma sajūtu, kas pēc garās dienas iesūkusies visos viņu muskuļos un kaulos, miegainumu, kuram vēl īsti nedrīkst ļauties, jo pēc brītiņa būs jākāpj ārā, jāieelpo pilnas plaušas tumša un drēgna ziemas vakara un jāiet vēl kādi kvartāli apledojušu ietvju, varbūt pat līkums cauri mežam, varbūt pat jāieskrien diennakts veikalā un tad cauri tumšām vārtrūmēm, garām miskastēm, pa apgaismotiem un neapgaismotiem celiņiem - starp citu, apgaismotie celiņi ir nepatīkamāki, jo uz tiem tu vari pēksņi salēkties, pamanot aiz kreisā pleca draudīgi melnu ēnu, un tikai tad, kad jau esi kā muļķis palēcis malā, saproti, ka tā ir tava personiskā, kopš dzimšanas līdzi staipītā un mākoņainajās dienās bezcerīgi nozaudētā. Jā, un tad tu nospļaujies un ej tālāk, un kājas mazliet slīd, un rokas salst, jo cimdi palikuši kaut kur somā, un slinkums meklēt, bet tūlīt jau būs klāt tavas mājas - pagalms, kāpņu telpa ar ierastajām smakām vai žogs un mājas priekša ar ziemīgi drebelīgiem, piedauzīgi plikiem krūmiem. Un tad pēkšņi tik ļoti sagribēsies ieraudzīt, ka kādā no taviem logiem ir gaisma un ienākušam pamanīt, ka uz virtuves galda gaida starp šķīvīšiem saliktas un ar dvieli pārsegtas, vēl mazliet siltas kotletes. Vai pankūkas. Vai vismaz siermaizītes. Un tad tu atspiedies pret stenderi un velc kājās čības, tikmēr mīlīgi iešņākuļojas tējkanna, un pasaule ir kļuvusi par mazu, siltu, droši aizpogātu un ļoti jauku vietu.