Kas, nez, ir pamatā dažu sieviešu pārliecībai, ka stulbums un jo īpaši tā mērķtiecīga, uzspēlēta viegli koķeta izrādīšana ir - hihihi! - seksīgi? Tiekšanās pēc mūžīgās jaunības, kuras atribūts (iespējams, vienīgais nevīstošais) tas varētu būt?
Tā nav tiekšanās, tas ir, iespējams, visefektīvākais un tādējādi visgudrākais veids, kā panākt sev vēlamo. Piemēram, man te nāk viena regulārā kliente, kas mūžīgi brutāli izliekas par muļķīti, jo pašai slinkums veikt pat viselementārākās lietas, piemēram, noseivot dokumentu, bet varbūt viņai tas ir goda jautājums - nedarīt to, ko var izdarīt kāds sēklinieku nēsātājs. Un zini, tas vienmēr darbojas - ne tikai ar muļķa puišeļiem, bet pat tīri instinktīvi ar saprātīgiem vīriešiem. Vienīgais šādas gudrības mīnuss ir tas, ka šāda sieviete kļūst pilnīgi bezpalīdzīga situācijās, kad tuvumā nav neviena vīrieša un nākas sadarboties ar visuredzošajām ļaunajām atriebīgajām kucēm, kuras nepiedod visa sieviešu dzimuma diskreditāciju :D
Kā instruments noteikta veida situācijās - OK. Pieņemu, ka dzīve var piespēlēt kāzusus, kad cilvēks arī apzināti simulē plānprātību vai epilepsiju.:) Mani vairāk interesē iemesli, kas to pārvērš par permanentu uzvedības modeli.
Es zinu, es zinu!!! Šausmīgi jautri skatīties, kā Saprātīga Racionāla Sieviete, kas Neslēpj Savu Intelektu, sašutumā lec no biksēm ārā par tādu attieksmīti! :)
Ja nop., es domāju, ka, ja cilvēkam "es=gudrs" nav būtisks vai identitāti veidojošs faktors, tad vienkārši šis aspekts tiek ignorēts. Jo patiesībā jau būt gudrai un apķērīgai ilgtermņā nav viegli, jāpiedomā tomēr, plus vēl tas drusku provocē citus (vismaz sākumā) pierādīt savu gudrību un apķērību, un vēl ir vieglāk uzturēt vienu imidžu ("caca dura"), nevis balansēt starp diviem agregātstāvokļiem. Vārdsakot, tavs jautājums ir apmēram kā pajautāt "es katru rītu noskrienu xx kilometrus un nesaprotu, kāpēc citas neskrien"... nu tāpēc, ka nafig negrib skriet, d00ch. :)
Es nerunāju par gadījumiem, kad cilvēks tiešām ir stulbs un nav pārāk daudz izredžu to noslēpt, domāta bija uzsvērta stulbuma uzspēlēšana, pārvēršot to par flirta elementu, kas, manuprāt, tieši prasa zināmu piepūli.
Nu protams, ka tas prasa zināmu piepūli, bet viens esamības modelis tehniski ir vienkāršāk izpildāms nekā divas sociālās lomas, kas tiek spēlētas paralēli, pie tam ar nepieciešamību tās laikā pārslēgt (nu, lai tie, kas uztver viņu kā stulbu, neatklāj, ka viņa ir gudra, un otrādi).
T.i., manuprāt, iestrēgsti pie sava implicītā pieņēmuma, ka "gudri=labi, stulbi=slikti", kas ir tikai pilnīgi subjektīvs skatījums uz lietām un droši vien daļa no tavas identitātes.
Tā grūtniece, kurai es 2dien no rīta uzskrēju ginekologa kabinetā, un kas savā vismaz 8. mēnesī staigāja ar ŠPIĻKĀM (!!!! wtf, es jau ar parastiem zābakiem reizēm zaudēju līdzsvaru pilnīgi nepiemērotās vietās un laikos), droši vien padomāja "nu kāpēc tā nabaga meitene nestaigā normālos, glītos zābaciņos, bet uzvilkusi kaut ko 2 gadus vecu un bez papēžiem, par sevi taču ir jādomā arī tad, ja esi stāvoklī". Manuprāt, abi skatījumi uz problēmu ir pilnīgi leģitīmi un mums abām bija ērti tā, kā bija - ja kāda no mums mēģinātu ik pēc 10 minūtēm pārvilkt zābaciņus, tad gan pilnīgi noteikti būtu grūti.
neprasa pūles, jo sāk darboties instinkti. ne velti cilvēkiem ar garīgām problēmām ir ļoti izteikta vēlme kopoties - instinkti ir, bet prāta, ar ko to kontrolēt nava. nu un normālajiem jau ar - pie flirta prāts atkāpjas un cilvēks sāk darboties instinktu vadīts. nu i pārējiem šķērmi kļūst uz to skatīties. pamatā jau visas iemīlējušās sievietes kļūst pastulbākas. un veči ar, protams. nedomāju, ka ir kādi īpaši izņēmumi. Citi tikai atļaujās palikt par muļķiem divvientulībā, bet citi atkal to izpēlē, kad ir publika - gaumes lieta. :D
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ja nop., es domāju, ka, ja cilvēkam "es=gudrs" nav būtisks vai identitāti veidojošs faktors, tad vienkārši šis aspekts tiek ignorēts. Jo patiesībā jau būt gudrai un apķērīgai ilgtermņā nav viegli, jāpiedomā tomēr, plus vēl tas drusku provocē citus (vismaz sākumā) pierādīt savu gudrību un apķērību, un vēl ir vieglāk uzturēt vienu imidžu ("caca dura"), nevis balansēt starp diviem agregātstāvokļiem.
Vārdsakot, tavs jautājums ir apmēram kā pajautāt "es katru rītu noskrienu xx kilometrus un nesaprotu, kāpēc citas neskrien"... nu tāpēc, ka nafig negrib skriet, d00ch. :)
T.i., manuprāt, iestrēgsti pie sava implicītā pieņēmuma, ka "gudri=labi, stulbi=slikti", kas ir tikai pilnīgi subjektīvs skatījums uz lietām un droši vien daļa no tavas identitātes.
Tā grūtniece, kurai es 2dien no rīta uzskrēju ginekologa kabinetā, un kas savā vismaz 8. mēnesī staigāja ar ŠPIĻKĀM (!!!! wtf, es jau ar parastiem zābakiem reizēm zaudēju līdzsvaru pilnīgi nepiemērotās vietās un laikos), droši vien padomāja "nu kāpēc tā nabaga meitene nestaigā normālos, glītos zābaciņos, bet uzvilkusi kaut ko 2 gadus vecu un bez papēžiem, par sevi taču ir jādomā arī tad, ja esi stāvoklī". Manuprāt, abi skatījumi uz problēmu ir pilnīgi leģitīmi un mums abām bija ērti tā, kā bija - ja kāda no mums mēģinātu ik pēc 10 minūtēm pārvilkt zābaciņus, tad gan pilnīgi noteikti būtu grūti.