Dzīves pozīcija "man pienākas" - no valsts, no citiem cilvēkiem, no dzīves, no Dieva, utt., ir visļaunākais no ļaunumiem, jo noved pie nemitīga sarūgtinājuma un atņem iespēju just priekpilnu pateicību par it visu, kas ir dots. Par veselību. Par draugiem. Par mīlestību. Par valsti, kurā valda miers un relatīva kārtība. Par pajumti. Par ēdienu. Par iespēju nodzīvot šo dienu. Jo īstenībā taču nekas no tā visa nav pašsaprotams, nedz tevis paša nopelnīts. Itin nekas. Jebkas no tā visa ir liela, nepelnīta veiksme.
Nopietnāk - jā, tā tiešām ir; ja jebkurš no mums salīdzina savu dzīvi ar dzīvi, piem., Somālijā, vai dzīvi tepat pirms 100 gadiem, utt ujpt, kontrasts ir drausmīgs.
No otras puses, varbūt tas arī ir sabiedrības progress - tas, ka kaut kādas parādības un lietas tiek uztvertas kā pašsaprotamas.
Varbūt jēga ir tajā, ka mēs, atšķirībā no daudzām iepriekšējām paaudzēm, neesam dzimuši verdzībā, bet toties esam ar zināmām pretenzijām.
Bet visu nosaka klimats. Un hormoni.
Nūūū, tad, piedod cinismu, gudram cilvēkam vajadzētu padarīt sev galu pie pirmās vai vismaz otrās apziņas pazīmju parādīšanās, jo nekad jau nevar zināt, kurā brīdī ķieģelis uzkritīs uz galvas, vai mašīna nobrauks, vai ķīmikālijas noindēs, vai Černobiļa blakus uzsprāgs, utt utjp.
Kas varbūt izskaidro to, kādēļ mūsdienās ir tik maz gudru cilvēku.
Tas ir objektīvs novērojums vai attaisnojums savai depresijai? ;))