Dzīves pozīcija "man pienākas" - no valsts, no citiem cilvēkiem, no dzīves, no Dieva, utt., ir visļaunākais no ļaunumiem, jo noved pie nemitīga sarūgtinājuma un atņem iespēju just priekpilnu pateicību par it visu, kas ir dots. Par veselību. Par draugiem. Par mīlestību. Par valsti, kurā valda miers un relatīva kārtība. Par pajumti. Par ēdienu. Par iespēju nodzīvot šo dienu. Jo īstenībā taču nekas no tā visa nav pašsaprotams, nedz tevis paša nopelnīts. Itin nekas. Jebkas no tā visa ir liela, nepelnīta veiksme.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
divi_gHmm... Labi, piekrītu Tevis sākotnēji rakstītajam, taču citādākā interpretācijā: "Ir jāsaprot, ka dzīves pozīcijas "man pienākas" ... iespējamība ir daudzu gadsimtu sabiedrības attīstības rezultāts, bez kuras šīs pozīcijas turētājs ar 99% iespējamību būtu dzimis verdzībā, un šo likumsakarību ignorēšana ir vislielākais no visiem ļaunumiem... ", nu vai kaut kā tā :)- zvirbuleensmhm, var piekrist arī šim. No otras puses, vai šīs pozīcijas ("man pienākas") piekritēji joprojām nedzīvo verdzībā?