Mīlestība ir gribas akts un izvēle, bet ticība - tās reliģiskajā izpratnē - gan nu nekādi. Vismaz manā pieredze to liecina, likdama allaž kā grēku uztvert mīlestības, bet ne ticības trūkumu.
Mīlēt vai nemīlēt mēs izvēlamies, ticēt vai šaubīties - nē. Spēja mīlēt ir dota, spēja apspiest šaubas - nē.
Mīlēt vai nemīlēt mēs izvēlamies, ticēt vai šaubīties - nē. Spēja mīlēt ir dota, spēja apspiest šaubas - nē.
No otras puses, personībā jau "no dabas" var būt ielikta nespēja mīlēt vai "negriba ticēt".
Es spēju mīlēt un tāpēc zinu, ka mīlēt ir labi.
Vai ticēt ir labi - nav nekādas nojausmas.
(Bet, taisnību sakot, Tu, Lara un vēl dažas cibiņas ir tās, pateicoties kurām, esmu sapratusi, ka dažiem cilvēkiem ticība tiešām nāk par labu).
ja man vaicātu, teiktu, ka bez sava veida ticības lēciena m. izvēle nav iespējama, bet joks tāds, ka to lēcienu var fiksēt tikai aposteriori, proti, diez vai tas ir apzināts gribas akts. jo reizēm vari censties līdz nemaņai, bet kā nav kazai piena, tā nav, bet citkārt atkal viss jau ir noticis, pirms pagūsti attapties.