Man šķiet, ka Ušakovam tagad būtu morāls pienākums līdzjūtošajai tautai sīki un smalki izstāstīt, kā tieši viņš sevi nodzinis līdz šādai te ligai. Visiem amatierskrējējiem būtu noderīgi uzzināt, ko tieši nedrīkst darīt. Protams, garās distances vienmēr ir zināms risks, un vienmēr kādam var uznākt sirdsklauve ar vieglu ģīboni. Taču 99% šādu gadījumu ģībējs paguļ pavēnī, dakteri viņam iedod (vai iešpricē) kādu mundrumzālīti, tad viņš izšņauc degunu un soļo mājup. Taču, ja normāla paskata vīrietis, kurš nav ne sagrabējis, ne resns un distanci skrien nebūt ne pirmo reizi, gandrīz atdod galus un spiests nomainīt teju ne pilnu komplektu iekšu, tad nav īsti skaidrs, kas tur pie vainas. Un man - kā amatierskrējējai, nevis kā Rīgas iedzīvotājai - liekas visnotaļ svarīgi saprast - KAS?!
Gulēt kaitīgi, atrofējamies. Sēdēt kaitīgi, mugura un pakaļa cieš. Iet kaitīgi, locītavas izļurkājas, mugurkauls cieš. Skriet vispār skaidra nāve, ceļgali sadrūp un nieres apstājas.
Reiz vienās piedzīvojumu sacīkstēs ieskrēju normālā krīzē, to sapratu tikai vēlāk: biju diezgan netrenējusies, bet braša, bliezu kopā ar ātriem džekiem un aiz lepnibas liku līdzi viņu ritmam. Kontrolpunktos uzkodu sporta želeju, uzdzēru ūdeni un vienā brīdī vienkārši nomaucos, saprotot, ka "plīst kuņģis". Tas bija mežā, kādus 15 km no Krāslavas, totālos bezceļos, kādu brīdi pagulšņāju sūnās un ar vienu no biedriem nolēmām iet uz tuvāko ceļu, lai sauktu ātros. Ejot palika labāk, tā ka mačus turpināju (bija palicis vien veloposms un airēšana, mani 2 mīļākie), bet pēc tam saņēmu diezgan lielu brāzienu no jau minētās sporta ārstes un liegumu bez a) normalizēta svara, b) aerobās bāzes veidošanas vismaz gada garumā piedalīties 24 stundīgos sporta formātos.