![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Un ko man labu ir devusi iespēja "būt tuvumā politikai"- tad tā noteikti ir spēja samierināties un pieņemt faktu, ka pat man ļoti simpātiski cilvēki savās politiskajās simpātijās vadās pēc pazīmēm un kritērijiem, kas man šķiet absurdi un pilnīgi aplami. Neoponēt, neaudzināt, nepropagandēt, necensties pārliecināt.
:)
Esmu bišķīt saīgusi, ka manu balsi neviens negribēja atlīdzināt. :/
Par ko balsot jau ir - n-desmit saraksti Rīgai, spēj tik izvēlēties, tikai jēgas no tā nekādas dižās, man šķiet.
Re: :)
Re: :)
Re: :)
bet sava tēla izveidošana sabiedrības acīs, pat vairāk - dialogs ar to, protams, ir gan liela politikas sastāvdaļa, gan milzu resurss vienlaicīgi, bet tas tiek maz izmantots - gan nemākulības, gan tā nenovērtēšanas dēļ. savulaik kādas populāras labējās partijas vadītājs, kuras liktenis, jādomā, šonakt izrādīsies tai visai nelabvēlīgs, man pateica skaidri un gaiši - mūsu partijai pie šī strādāt nav nepieciešams, mums ir citas prioritātes. nu un lūk - līdz šim brīdim neviens ar Sistēmu nesaistīts cilvēks nav man atklājis, ka par tiem būtu šodien nobalsojis. (es gan, protams, tagad nemēģinu kategorizēt, ka tikai un vienīgi neatbilstošs tēls bija pie vainas)
Būtu nu kāds dieviņš devis man arī citās subjektīvi kairinošās tēmās turēt savu kategorisko mēli aiz zobiem, tad es būtu pavisam jauka.:)
Spēle tas viss ir. No visām pusēm. Gan politiķu, gan vēlētāju.
Citādi - tā arvien vairāk ir manipulatīva spēle savu interešu sasniegšanai. Un savu - gan privātā, gan valstiskā līmenī, kur starp šīm zonām robeža ir dikti izplūdusi un trausla. Pieaugušu vīriešu spēlītes. Retās sievietes ir izņēmums.
Ai, krii, dievs ar visu politiku! Drīz tas viss beigsies, un mēs atkal runāsim par ko skaistu un sirdi pacilājošu.