Sviesta Ciba |

kokuaita (

kokuaita) rakstīja,
@ 2009-03-10 22:40:00

(Zeme)
Lai pagatavotu pāri mokasīnu, vecaimātei vajadzēja veselu nedēļu - un tā viņa ik vakaru strādāja un dungoja, sēdēdama šūpuļkrēslā, kas visu laiku čīkstēja, kaut arī viņas svars bija pavisam niecīgs. Pavardā krakstēdamas liesmoja priežu mizas. Ar atskabargainu nazi viņa bija sagriezusi briežādu, sagatavojusi sloksnes un nu lika tās kopā un sašuva. Kad darbs bija pabeigts, viņa izmērcēja apavus ūdenī, es uzstīvēju tos kājās vēl mitrus un staigāju pa grīdu šurpu turpu, līdz tie izžuva sausi un derēja kā uzlieti - mīksti, piekļāvīgi un viegli kā gaiss.

Tajā rītā es mokasīnus uzvilku pašus pēdējos, kad jau biju uzrāvis visus pārējos apģērba gabalus un aizpogājis jaku. Bija auksti un tumšs, pārāk agrs pat rīta vējam, lai tas sāktu čukstēt un šūpot kokus.

(Ierakstīt jaunu komentāru)

kokuaita
2009-03-11 00:54 (saite)

Vectēvs bija teicis, ka varēšu doties viņam līdzi dzīt pēdas, ja vien spēšu tik agri piecelties, jo viņš mani nemodināšot.
- Cilvēks no rīta slejas augšā pats pēc savas gribas, - viņš bija paziņojis ļoti nopietni. Taču vectēvs pats sacēla diezgan lielu troksni - piesita pie manas istabas sienas un neparasti skaļi runāja ar vecomāti. Tādējādi es sadzirdēju, ka viņš jau pošas, un biju ārā pirmais, kopā ar suņiem gaidīdams viņu tumsiņā.
- Tā, te nu tu esi. - Vectēva balss skanēja tā, it kā viņš būtu izbrīnījies.
- Jā, ser, es attraucu, cenzdamies neizrādīt lepnumu.
Vectēvs norādīja ar pirkstu uz suņiem, kas lēkāja un lakstīja mums apkārt. - Jūs palieciet mājās! - viņš pavēlēja. Tie iežmiedza astes kājstarpē, lūdzoši skatījās un smilkstēja, bet večiņa Moda pat sāka gaudot. Tomēr suņi mums nesekoja. Palika stāvam, saspiedušies visi kopā mazā, bēdīgā pulciņā, un noskatījās, kā mēs aizejam pāri izcirtumam.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

kokuaita
2009-03-11 01:10 (saite)

Es jau biju gājis pa zemo taku, kas vijās gar strauta malu, līkumodama un lokus mezdama, vietām iedubusi, līdz izveda pļavā, kur vectēvam bija kūts ar mūli un govi. Taču šoreiz mēs gājām pa augšējo taku, kas nogriezās pa labi un stīgoja slīpi augšup kalnā. Es, rikšodams vectēvam nopakaļ, jutu, ka tā top arvien stāvāka.
Turklāt es jutu vēl ko vairāk, kā jau vecāmāte bija paredzējusi. Mon-o-laha - Māte Zeme - cauri mokasīniem mani uzrunāja. Jutu, ka viņa mani dunkā un grūsta te šoviet, te citviet, izspīlēdama kādu izaugumu te šeit, te tur... un jutu saknes, kas caurauž tās ķermeni, un pašos tās dziļumos dzīvību - ūdeni, kas ir Zemes asinis. Viņa bija salta, atsperīga un mētāja mani uz savām krūtīm. Tieši tā vecāmāte bija teikusi, stāstīdama par to, kā viss būšot.
Mana dvaša saltajā gaisā kūpēja mākuļiem vien, un strauts palika lejā, mums aiz muguras. No kailajiem koku zariem pilēja ūdens,kas bija uzkrājies žuburos kopā ar ledu,un augstāk sarma parādījās arī uz takas.Ausa pelēcīga gaisma,kas mēza projām tumsu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	stirna 2009-03-11 10:08 (saite)
	Piii, kā atkal apraudājos DARBÄ. labi, ka skaitos slima un neviens nebrīnās, ka man tek puņķi un asaras. šis gabals ir mans mīļākais visā grāmatā, man domāt :)))) paldies paldies paldies ar kuru tu dalīsies šajā labumā? (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	kokuaita 2009-03-11 13:23 (saite)
	es vēl tikai kādā ceturtdaļā grāmatas esu :) lasu lēni, lēni, lai tik ātri neizlasītos. :D ta-jau-zinās, kam jāpadod tālāk... tiem, kas nojauš par Ceļu :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Navigate: