Vectēvs bija teicis, ka varēšu doties viņam līdzi dzīt pēdas, ja vien spēšu tik agri piecelties, jo viņš mani nemodināšot.
- Cilvēks no rīta slejas augšā pats pēc savas gribas, - viņš bija paziņojis ļoti nopietni. Taču vectēvs pats sacēla diezgan lielu troksni - piesita pie manas istabas sienas un neparasti skaļi runāja ar vecomāti. Tādējādi es sadzirdēju, ka viņš jau pošas, un biju ārā pirmais, kopā ar suņiem gaidīdams viņu tumsiņā.
- Tā, te nu tu esi. - Vectēva balss skanēja tā, it kā viņš būtu izbrīnījies.
- Jā, ser, es attraucu, cenzdamies neizrādīt lepnumu.
Vectēvs norādīja ar pirkstu uz suņiem, kas lēkāja un lakstīja mums apkārt. - Jūs palieciet mājās! - viņš pavēlēja. Tie iežmiedza astes kājstarpē, lūdzoši skatījās un smilkstēja, bet večiņa Moda pat sāka gaudot. Tomēr suņi mums nesekoja. Palika stāvam, saspiedušies visi kopā mazā, bēdīgā pulciņā, un noskatījās, kā mēs aizejam pāri izcirtumam.