Es jau biju gājis pa zemo taku, kas vijās gar strauta malu, līkumodama un lokus mezdama, vietām iedubusi, līdz izveda pļavā, kur vectēvam bija kūts ar mūli un govi. Taču šoreiz mēs gājām pa augšējo taku, kas nogriezās pa labi un stīgoja slīpi augšup kalnā. Es, rikšodams vectēvam nopakaļ, jutu, ka tā top arvien stāvāka.
Turklāt es jutu vēl ko vairāk, kā jau vecāmāte bija paredzējusi. Mon-o-laha - Māte Zeme - cauri mokasīniem mani uzrunāja. Jutu, ka viņa mani dunkā un grūsta te šoviet, te citviet, izspīlēdama kādu izaugumu te šeit, te tur... un jutu saknes, kas caurauž tās ķermeni, un pašos tās dziļumos dzīvību - ūdeni, kas ir Zemes asinis. Viņa bija salta, atsperīga un mētāja mani uz savām krūtīm. Tieši tā vecāmāte bija teikusi, stāstīdama par to, kā viss būšot.
Mana dvaša saltajā gaisā kūpēja mākuļiem vien, un strauts palika lejā, mums aiz muguras. No kailajiem koku zariem pilēja ūdens,kas bija uzkrājies žuburos kopā ar ledu,un augstāk sarma parādījās arī uz takas.Ausa pelēcīga gaisma,kas mēza projām tumsu.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: