(Zeme)
Lai pagatavotu pāri mokasīnu, vecaimātei vajadzēja veselu nedēļu - un tā viņa ik vakaru strādāja un dungoja, sēdēdama šūpuļkrēslā, kas visu laiku čīkstēja, kaut arī viņas svars bija pavisam niecīgs. Pavardā krakstēdamas liesmoja priežu mizas. Ar atskabargainu nazi viņa bija sagriezusi briežādu, sagatavojusi sloksnes un nu lika tās kopā un sašuva. Kad darbs bija pabeigts, viņa izmērcēja apavus ūdenī, es uzstīvēju tos kājās vēl mitrus un staigāju pa grīdu šurpu turpu, līdz tie izžuva sausi un derēja kā uzlieti - mīksti, piekļāvīgi un viegli kā gaiss.

Tajā rītā es mokasīnus uzvilku pašus pēdējos, kad jau biju uzrāvis visus pārējos apģērba gabalus un aizpogājis jaku. Bija auksti un tumšs, pārāk agrs pat rīta vējam, lai tas sāktu čukstēt un šūpot kokus.