A thin grey line between black and white

Pēc 10 gadu pārtraukuma biju rudenīgā izbraucienā ar riteni un burtiski dzirdēju, kā ausīs svilpo vējš. Tad uz brīdi nedaudz sabijos, ka braucu par ātru, un tā pazaudēju vieglo lidojuma sajūtu, kuru tā arī visa brauciena laikā vairs neatguvu. Taču prieks, ka pat ar svešu riteni braucu tik gludi, bija milzīgs. Laikam biju aizmirsusi, cik labs galvas izvēdināšanas līdzeklis tas ir! Visas smagnējās domas, kas pa šo nedēļu jau bija materializējušās melnā svina lodē un spieda plecus, bija kļuvušas tik vieglas kā pūciņa, turklāt daudzas izrādījās nebūtiskas, lai tērētu tām laiku. Ja neskaita, ka saņēmu dažus uzrējienus no privātmāju suņiem un, traucoties garām pamestam ābeļdārzam, man gandrīz uz galvas uzkrita ābols, nekādu incidentu nebija. Un tagad ir tik daudz enerģijas! It kā man būtu iedots pilnīgi jauns ķermenis. It kā būtu izkļuvusi no visiem cietumiem un maldiem, izvīlējot atslēgu no saviem kauliem.
Vai tiešām ikdienā par maz kustos?

Vēl pasmējos par to, ka gribu turpināt lasīt grāmatu, jo laikam nespēju noticēt, ka tā ir jau izlasīta. Jo tuvāk nāca beigu lappuse, jo vairāk centos palēnināt tempu. Tik ļoti negribēju, lai tā beidzas. Un pat ja tā noslēdzās ar vārdiem Kad aiz viņa aizvērās durvis, sāka līt lietus, ir sajūta, ka nekādas durvis nav aizvērušas un tā turpina dzīvot manī. Varbūt tiešām taisnība ir Annas Kvindlenas apgalvojumam, ka cilvēki izvēlas lasīt savās guļvietās, jo lasīšana ir kā starpstāvoklis starp dzīvi un sapņošanu, un mūsu apziņa turpina dzīvi kāda cita prātā. Lai gan es līdz galam nepiekrītu, ka lasīšanas brīdī pazūd prāts, tomēr iztēles robežas gan. Un tad jau prāts tiešām mainās.

Rudens rītos visjaukākais ir klausīties vēja šalkoņu, kamēr mazgāju seju vai paturu galvu rokās, lai tā nenokristu.

Svētdien uz zālītē nokritušas ozollapas iemirdzējās lietuslāsītes. Par fejām tās tomēr nepārvērtās. Lietainajā otrdienā kāda maza meitene atstāja mums krāšņu varavīksnes zīmējumu ar sirsniņām. Visu dienu par to smaidīju. Dāvanu kastītē sabēru Rīgas nomales parkos salasītās ozolzīlītes un kastaņus. Pa virsu uzliku rudens lapas, it kā tā būtu dāvana vai vēstule kādam citplanētietim, lai redzētu, kādi dārgumi mums te ir. Un šovakar telefona lukturīšu gaismā izgāju cauri bērnudārza telpām. Tur bija skaisti filca putniņi, kā īsti! Katrs savā krāsā. Papīra un origami putni bija gandrīz visās telpās pie griestiem. Tāda sajūta, ka drīz notiks kaut kas ļoti labs, pat ja pasaulē joprojām uz nebēdu plosās neprāts.

Vai nav savādi, ka tādu cilvēku kā es, kam ir diezgan vienaldzīga attieksme pret apģērbu, uzrunā sieviete no ārzemēm, kas pati dizainē un šuj drēbes? Neko ekstravangantu pat nebiju uzvilkusi, tikai savus 6 gadus vecos bomzīgos rudens svārkus, kurus neparastā sieviete nosauca par skaistiem. Nav nekāds brīnums, ka man reizēm sava dzīve šķiet kaut kas nereāls, sapnim līdzīga mirāža.

Šovakar ārā ir kaut kas no mana mīļākā gadalaika. Nav ne pārāk auksts, ne karsts, gaisma vairs nav tik spilgta, kā vasaras sākumā, atceros miglas rītus, visas vēlos kinovakarus Pārdaugavā, savu smieklīgo lietussargu ar notīm, pēc kurām muzikālas meitenes var nodungot tur pierakstīto melodiju,  velkot līdzi ar pirkstiem pa notīm.  Septembris vispār ir no tiem mēnešiem, kad man vakaros patīk daudz staigāties un vēlu pārrasties mājās.

Vēl domāju par to, kas noticis šajā vasarā. Gan jau nekādu baigo atskaiti nerakstīšu, jo tas šķiet smieklīgi. Istabā joprojām ir haoss, jau kādu laiku tā ir pamesta novārtā un slīkst putekļos. Pat kāda ciemiņa ierašanās to nemotivē sakārtot, tāpēc arī tāds ironisks un uzjautrinošs komentārs - tu te taisi kaut kādu performanci vai instalāciju? Savas sliktās redzesdēļ pat nebiju iedomājusies, ka to var interpretēt arī šādi.

Laikam viens no šīs vasaras gaišākajiem notikumiem bija festviāls ( Komēta Daugavgrīvas cietoksnī.  )

Šodien tik jauki ir ieelpot dzelteno rudeni. Likās, ka visas mājas smaida, jo es nekur nesteidzos un nespraucos. Negribēju salauzt savu sarkano kaķu kociņu, ko vedu.

Acis krīt un krīt ciet (rudens?)

esmu šodien arī paklausīga un rātna. tas jau redzams arī pēc mūzikas, kuru klausos. Jā, Keita. šodien šitas saldums mani netracina. Pat gaumīgi, neliekas banāli.

Man šodien patika pēcpusdienas pastaiga ar suni, oranžas bikses, kaili koki – melni uz pelēkzilā debesu fona, tik daudz lapu uz asfalta un klusums. Bet zāle vēl ir zaļa un tas man patīk. Ja būs nauda, tad braukšu uz Liepāju. Pat īsti nezinu, uz kurieni iet – tik daudz kas notiek, visu gribas grābt, bet tieši tad nau nnnnnnnnnnnnn…..

sākšu ar labām ziņām.
šodien lapas ir pašas krāsainākās. TAs man patīk.

laikam pietrūks lamu vārdu,lai raksturotu to, cik šodien esmu nikna un vīlusies cilvēkos. Tas pēdējais sīkums, ka atnāku no skolas nomocījusies, nogurusi un vakarā daudz kas jādara + jāzīmē.

Bļe, sukuļi pie manas mājas sākuši kokus cirst. tur, kur mēs atradām pirms gada slimo putniņu, kur slēpāmies no dažiem cilvēkiem, kur mums bija uztaisīts štābs,bļe..kaut kāds murgs. un ēnainās dienās varēja forši pastaigāties vai gulēt vai no uzrāpties augšā un visu novērot. tagad arī mana apkārtne būs tikai no asfalta un betona. man atliks elpot tikai cilvēku sviedrus un izmisumu.

nav jau ko satraukāties, iestādīs tev jaunus smukus kociņus. tas jau gandrīz tāpat kā pateikt - nav ko raudāt par savu mirušo suni, mēs tev jaunu draudziņu uzdāvināsim, hehe.

IENĪSTU VISAS KANTAINĀS GALVAS!!

ilgi nogulēju. Pēcpusdienā dzēru karstu šokolādi un skatījos lietu, debesis mainījās ik mirkli, fočēju ar telefonu, jo māsa pievākusi fotoaparātu. Brālis šodien aizbrauca uz ārzemēm, bet es nebraucu uz lidostu līdzi, jo aizgulējos. Tilzli un nožēlojami!!!

Jūtu rudeni. Taču vairs nespēju neko ilgstoši vērot. Iekšā nemiers plosās.

Jarda dzer. Jau nedēļu. Visi dzer. Kaut kā bēdīgi.

Tagad sēžu pie apkrauta galda un mēģinu rakstīt vēstuli. Prātā tikai banālas frāzes. Kas man iedos pa galvu? Un jāiemācās izkārtot vārdus. Lai tie labi skanētu un doma būtu precīza. Jāpriecājas par rudeni nevis jāraud!! Un jāmetas viskur iekšā. īstais brīdis. Jo rudens ir mans mīļākais laiks!

Un rīt? Jā, uz skolu atkal, he. Nedz kā būs?