A thin grey line between black and white

Sapnī atrados psihoneiroloģiskajā slimnīcā. It kā. Nezinu, kāpēc sapnī biju tik pārliecināta, ka tā ir mentālā dziedinātava un man tāda palīdzība ir vajadzīga.Bet nu labi, tobrīd tāda pārliecība bija un prāts bija trulāks nekā nomodā. Jutos tur kā visdīvainākais cilvēks (apkārt pārējie jautri čaloja vai mierīgi lasīja, šķita, ka lielākā daļa tur jūtas iederīgi). Biju atradusi klusu vietu, kur nolīst un pētīju sārtos plankumus uz rokām. Arī par to izcelsmi sapņa es neprātoja, it kā tas būtu kaut kas tik pašsaprotams kā leoparda plankumi. Vēlāk tomēr izrādījās, ka tā nav nekāda slimnīca, bet vieta, kur cilvēki brīvprātīgi izdzēš visas savas atmiņas.

Mana pirmā varavīksne šogad! Pirms gada es daudz biežāk viņas redzēju, jo īpaši no rītiem.

Sapnī dzīvokli bija apsēduši kaķi. Mani pamodināja skaņa. Ieraudzīju kaķi kašājamies kastē. Sapņa es pat neizbrīnīja, ka kaķis svešā vietā jūtas tik droši, ne arī tas, ka viņam līdzi sava kaste. Prātu nodarbināja tas, kas viņu šeit atnesis, kāpēc kaķa tualete stāv istabas vidū un, kā šo pārpratumu risināt. Kamēr tā domāju, parādījās vēl viens melns kaķis un nospriedu, ka dzīvoklī ir kāda slepena kaķu eja, kas nekavējoties jānoslēdz. Jutos atvieglota, kad kaķi prasījās ārā. Tad zvanīja modinātājs un sapratu, ka sapnis mani atkal ķircina.

Biju piemirsusi, kāda laime ir pastāvēt zem koka un vērot saules ņirboņu caur lapām. Ir vērts dzīvot!

Izrādās, ka japāņiem tam ir speciāls vārds. https://www.tokyoweekender.com/art_and_culture/japanese-culture/japanese-words-we-cant-translate-komorebi/

Pirmdien bija tāda sajūta, ka laiks ir izstiepies. Pusstundu sēdēju peronā uz soliņa un gaidīju vilcienu, vērojot pelēkzilās debesu nokrāsas un satumstošos mākoņus. Ja uz perona nebūtu citu cilvēku, kas arī gaida, nodomātu, ka esmu iekritusi kādā paralēlā laika joslā, kur vilcieni kursē tikai reizi nedēļā vai esmu kaut ko sajaukusi. Meitenes uz blakussoliņa čaloja par sadzīvi. Viena no viņām teica, ka esot apokaliptiska sajūta un vispār nezinot, kāds laiks mūs sagaidīs Rīgā. Tas īpaši nebiedēja, turpināju sēdēt un gaidīt tāpat kā pārējie, jo ziņu par atceltu braucienu nebija. Vilciens tomēr parādījās ar 30 minūšu kavēšanos. Man patika noskaņa, kā pamazām satumsa un vilcienā vēl pāris minūtes neieslēdza apgaismojumu. Kāda sieviete ar telefonu filmēja skatu aiz loga. Sāka līt un es aizmigu, jo trūka gaisa (skaidrs, ka lietus laikā visus logus aiztaisīja ciet). Tā nu kādas piecas reizes modos, bet Rīga šķita vēl tālu, lai gan pēc grafika vilcienam tur jau būtu bijis jābūt pirms stundas. Tik garu braucienu sen nebiju piedzīvojusi. Kad beidzot vilciens nokļuva galamērķī, bija pārstājis līt. Tātad varbūt tāpēc vilciens speciāli brauca tik lēnu:) (ldz mājaslapā gan bija cita informācija). Pa ilgiem laikiem paspēju visu izdarīt un laiks palika pāri. Žēl, ka aizmirsu sākumu vilcienā izdomātam cibas ierakstam, atceros tikai beigas "tad ir līdzīgi kā uzrakstā uz kādas sienas "Kad spīd saule, es varētu pat dzīvot." Būtu interesanti uzzināt, kas tieši tas motivējošais bija. Bet nu varbūt tas nebija patiesi, ja jau aizmirsu.

Pirms gulētiešanas izlasīju nelielo spāņu rakstnieču Irijas H. Parentes un Selenes M. Paskvalas stāstiņu par depresiju no mazas meitenes skatpunkta “Alma un septiņi briesmoņi”. Apbrīnoju prasmi vienkārši rakstīt par sarežģīto cilvēkā, arī kaunu par depresiju un nevēlēšanos par to nevienam stāstīt. Patika, ka atlabšana grāmata beigās nav ātra un vienkārša, taču ar gribasspēku un līdzcilvēku atbalstu gaismas atgūšana ir iespējama, pat ja arī visu laiku nebūs priecīgi, gadīsies arī grūtās un skumjās dienas.

Dažus briesmoņus pat atpazinu savā dzīvē. Jo īpaši pirmo, kas nemitīgi apsūdz, ka visu daru slikti un nepareizi, līdz ar to nepatīku cilvēkiem. Arī otro, kas rada smagumu, miegainību un lielu nogurumu, kad neko negribas darīt, tikai glaudīt melnam kaķim līdzīgo briesmoņa mīksto spalvu. Par laimi, trešais, bezmiega briesmonis, pie manis pēdējā laikā viesojies ir reti. Līdzīgi ir ar ceturto, kas padara izklaidīgu un aizmāršīgu, līdz ar to daudz kas netiek izdarīts vai izdarīts ļoti lēnu. Arī piektais var iet ieskrieties, jo aicina palīst gultā zem segas un neiet ārā, jo kāda jēga vispār celties un kaut kur iet, ja tev nekas nesanāk un visiem krīti uz nerviem ar savu eksistenci? Un tad vēl raudulīgais, žēlumu izraisošais briesmonis, ar kuru kopā jāskumst un sevi jāžēlo. Nudien drūma un nomācoša kompānija.

( Ikvienam, kas diendienā cīnās ar saviem briesmoņiem. )

šķiet, ka visgrūtāk ir saprasties ar cilvēkiem, kuri uzskata, ka ir tikai viena pareizā atbilde. Bieži vien pat skolas kontroldarbos ir vairākas pareizās, tad jau arī dzīvē vajadzētu tā būt.

Vienmēr silda sirdi, kad bērni spēlējas un darbojas ar vienkāršām, manis sagatavotām papīra lietām. Gan decembrī, kad nopriecājos, ka manas sniegpārsliņas nebūs jāizmet miskastē, jo bērni labprāt ņēma līdzi bez piedāvāšanas. Un tad jūnijā uz automašīnas redzēju no ģeometriskām figurām veidotu cilvēciņu un atcerējos seno ieceri no dažādu krāsu papīriem sataisīt vienkāršas figūras, kuras var kombinēt un līmēt pēc sirds patikas. Gandrīz kā 2D lego. Un bērni tiešām aizrāvās, pat ja nebija nekāda konkrēta uzdevuma vai norāžu. Tā tapa brīnišķīgas kolāžas ar zīmējumiem. Aizvien vairāk pārliecinos, ka bērnība visvairāk piemērota sapņošanai un jaunradei. Un vēl bieži dzirdēju, kā bērni lūdz pieaugušajiem kaut ko piezīmēt klāt. "Tēti, uzzzīmē sunīti!" "Mammu uzzīmē jumtiņu mājai!" Tik mīļi.

izrādās, ka par šo tēmu iznākusi Ineses zanderes grāmatiņa Kamoliņš un Kastīte, kur aplis un kvadrāts spēlējas un pārtop par dažādiem tēliem. https://www.youtube.com/watch?v=Y6DMmWL1c4o


Vēl novēroju, ka bērniem vislabāk patīk apļi. Reizēm arī kvadrāti. Trīsstūri gan ne visai.

.

Tāda melanholiska videoeseja par internetu, izrādās tapusi pirms kovidlaika.

- Jūs esat traks.
- Jūs esat vienīgais, kas esat mani sapratis.

Interesanti būtu noskaidrot, vai vairāk naudas iegulda cilvēka prāta attīstībā un izglītībā vai tomēr mākslīgā intelekta attīstībā?

Kopš beigušās sniega dienas, mežu atkal varu iziet aizvērtām acīm neapmaldoties. Tā nomaldīšanās ziemas periodā gan nosacīta, vnk katru reizi iznācu negaidītā vietā, ja nepiedomāju. Tunelī kāds ielu muzikants spēlēja Šverna dziesmu Mans zirgs.

"A book a day keeps stupidity away".

Pavadīju laiku neauglīgā diskusijā par to, vai laikam ir virziens.

Vakar sanāca skaista pastaiga uz Bišumuižu. Klusi un nesteidzīgi varēju vērot sniegu un sniegpārsliņu struktūras. Ienāca prātā, ka Vecais Ziepniekkalns vai Bišumuiža būtu laba un patīkama vieta dzīvošanai, bet tomēr jauku dzīvesvietu piedāvāja apskatīt Āgenskalnā. Es piekritu apskatīties, pat ja nosolījos Āgenskalnā vairs neatgriezties. Pat ja atmiņas šķiet nozagtas, visu nevaru tā īsā laikā izdzēst, vismaz labo ne. Klusiņām paraudāju, jo tā vieta un pat dzīvokļa plānojums atgādina kopīgās pastaigas, sarunas, kaķu meklēšanu. Laikam nedaudz baidos atgriezties tik bīstamā vietā, bet varbūt nejaušību nav un man jāsaņemas savest kaut ko beidzot kārtībā? Turklāt dzīvokļa īpašnieks ir pirmais sastaptais cilvēks, kam čehu valoda šķiet pati skaistākā Eiropas valoda! Atskaitot, čehu valodas skolotāju, protams. Gribēju vēl teikt vecmāmiņu, bet atcerējos, ka viņai pirmajā vietā bija itāļu.

Reizēm tomēr pietrūkst pagātnes nakstmaiņu darbi. Atcerējos dziesmu, kur ir nedaudz šī noskaņa, taču ne burtiskā nozīmē. https://youtu.be/Jcu1AHaTchM

Ir tādi vakari, kad nesies, cik spēka pretī vējam un sniegputenim, lai pēdējā brīdī paspētu uz pēdējo autobusu. Šoferis vēlīgi ielaiž, brilles ir aizsvīdušas, no cepures un šalles pil kūstošais sniegs, kaut kur ātri jāapsēžas, bet īsti divvietīgo brīvo vietu vairs nav. Tā nu jāsēžas kādam blakus. Nogurumā iesvempies pirmajā krēslā, kas pagadās, nemaz nepaprasot cilvēkam, vai drīkst apsēsties, kā parasti to daru. Un tad izrādās, ka šis cilvēks mierā un klusumā ir gribējis malkot vīnu no pudeles, bet nu pēkšņi kaut kāds sniegavīrs blakus uzradies un paliek neērti. Tā reizēm izgāžas mani labie nodomi cilvēkus neapgrūtināt.