Mežā ir skaisti
Šodien staigājoties un izbaudot pēdējo Ziemas dienu, nāca atklāsme. Kustēšanās man uzdzen trauksmi. Nē nu ne jau lielu... Maziņu, tādu, kas tikai fonā piespēlē, tādu, kuru es visu mūžu esmu ignorējusi un nepamanījusi. Es sāku domāt par to, kā kustoties, piemēram, ejot man samazinās uzmanība, spēja uztvert lietas, uztveres lauks tā kā sašaurinās, līdz man salikās 2+2. Tas arī izskaidro kā man tīnībā bija dikti grūti ar sportu - es īsti nevarēju paelpot, lai arī nekādu fizisku iemeslu nebija. It īpaši ar to, ka laikam ejot un kaut kam iekšēji mainoties, man sāka kļūt vieglāk.

Bet es nezinu vai ar to šobrīd vajag kaut ko darīt.