Notiek acīmredzamais neticamais! Es ņēmu un uzrakstīju vienu darbu, ko man vajadzēja mācībām. Un es to vienkārši tā ņēmu un izdarīju! Nebija vajadzīga ne milzu piespiešanās, nebija cīņas ar sevi, atlikšanas, ņerkstēšanas un vispār es to izdarīju vakarā, kad mierīgi varētu aizbildināties ar "ai, jau vakars". Un tagad man ir jautājums: "nahuj es biežāk nekāpju no tās bedres ārā!!?"

upd nākamajā dienā: es bieži vien nelienu no tās bedres ārā, jo grūti un nav tik viegli saprast un izdarīt. Šodien diemžēl piemetās atkal trauksme un atkal esmu bermzēta. Vizualizācijas neveicas. Sirds kāpj pa muti ārā.