Šorīt mani psiholoģiski novērtēja un uzreiz pēc tam es norāvu tādu trauksmi, ka knapi no mājas uz darbu tiku. (Un arī tad ar taksi, ir daudz vieglāk tikt pāri paralizējošai trauksmei, ja a)uz mani gaida un rēķinās citi cilvēki; b)pašai pēc iespējas mazāk kustību jāveic - iesēsties taksī un sarauties čokuriņā ir daudz vieglāk nekā tikt līdz sab.transportam vai mīties ar riteni.)

Nu jā, es esmu pārliecināta, ka kaut kas tajā psiholoģiskajā novērtēšanā man aizvēra širmi. (Taksometrā arī paraudāju, sen nebiju raudājusi.) Viss gan tajā novērtēšanā bija korekti, nu ok, bērni fonā, bet nu tas bija labākajā gadījumā bišķi kaitinoši, nekas tāds. Kas man varēja paraut? Nu pirmais bija komentārs, ka man pedantisms mīnusā, tas vārētu izskaidrot prokrastināciju. Man nepatika. Nu tā, ka pretestība bija, nepatika. Jā, pedantisms man nepiemīt, bet vispār uz darāmo darbu es esmu kārtīga un apzinīga! Neredzu jēgu pārspīlēt un tur tie jautājumi man likās jau par pārspīlētu pedantismu. Pateica, ka man ir risks panikas lēkmēm, es gan teicu, ka tā ir mana parastā trauksme. :D Bet vārdu panika es pierakstīju un kaut kā ēda man smadzeni. Disasociācija. Nu mazliet, bet pasaule ir dīvaina un brīžiem uznāk sajūta, ka tas viss ir savāds un atdalīts no manis. Meh, interesanti, bet nenozīmīgi, manuprāt. It īpaši tāpēc, ka man tas ir tikai pret pasauli reizēm un vismaz pēdējos gadus nekad pret sevi. (Nez, ja vien neskaita to sajūtu, ka esmu vairākas daļas, bet tas laikam ir kas cits un nu arī ne tik nozīmīgi, lai kaut ko uztrauktos.) Sociālā trauksme mazliet iezīmējās. Oh, well... Minimiāli kaut kas ir, jā. Vēl viegla ievainojamība. Nekas tāds, ko nezinātu, bet arī laika gaitā esmu norūdījusies. Paškaitējums... nu uz to es skatos vispār citādi, jo kink, bet lai nu... es taču nevarēju atbildēt negodīgi! Ah! Un ekscentrisms! Nu jā, jāatzīst, kaut gan pati sev es jūtos ĻOOOTI normāla. :D Bet tur tie jautājumi bija, ka citi man ir teikuši šo vai to, un godīgi citi arī ir teikuši! Nu sākot ar to, ka vidusskolā žetonvakara balsošanā es biju iebalsota par klases dīvaini. :D Un košas drēbes vilkt arī ir izlekšana no parasto cilvēku vidus. Man vēl nav īsti skaidrs kāpēc ekscentrisms ir klīniskajā aptaujā. Depresīvisms gan pa nullēm, jau pildot redzēju. Tiesa gan asara izspiedās, kad man pajautāja, kāpēc es apsvēru pašnāvību pirms tiem desmit, padsmit gadiem. Tas aizķēra kaut ko. Pateikt, ka es agrāk par to domāju un izsvēru plusus un mīnusus darīt vai ne, tas ir vienkārši. Bet kāpēc, tur laikam man pašai labas atbildes nebija. Vienkārši jutos slikti, neredzēju sev nākotni un gribēju mirt.

Tagad gan esmu nomierinājusies, kā arī iedzērusi nomierinošos līdzekļus. Ai, vienkārši gribēju parakstīt.