Šodien grūti. Un skumji. Atkal skumjas, ka draudzēties nemāku, bet, ja godīgi, man šķiet, es vnk sajustos atkal labi, nekādi draugi manu prātu nenodarbinātu. Un es nejūtos labi. Nav pat īsti trauksmes, bet ir tas sastingums. Un skaidrāk nekā jebkad agrāk dzirdu galvā savus emociju vampīrus - neesi gana laba, kāpēc nav izdarīts?, nu jā, tagad dari bet nu nafig vajadzēja tā atlikt, ak, redz tu tur neesi labi darījusi, un neiedomājies izklaidēties! Viņi ir TĀDA PAGĀTNE! Kāpēc viņi joprojām ir manā galvā? Ar vienu es kontaktu neuzturu, otra jau zem zemes. Nē, nu es zinu kāpēc viņi ir manā galvā, es dzīvoju ar viņiem kopā 1.-5. klasei un diezgan ciešas saites arī bija pēc tam. Bet nu pagātne, pagātne...

Un lūk šeit var pieslēgties pie ļoti būtiska punkta terapijā - uzzināšana vien ir par maz. Nepietiek, ka zini, kas no kā un kāpēc. Trasformatīvais darbs ir nepieciešams. Bet tas ir tik... nekonkrēti un nesaprotami, ka nebrīnos, ka daudzi nemaz uz to "nespiež". Vismaz manā pieredzē. Bet tas nav arī vienkārši, bet ne arī neiespējami.

Transformatīvais darbs, ko es esmu sev atklājusi par labu esam - tapping (bet frīstyle un reizēm ar afirmācijām), meditācija (it īpaši vizuāla vērsta uz problēmas risinājumu) un visam tam pa vidu piedošana, pieņemšana, robežu novilkšana un piepildīšana ar mīlestību. Ak, jā, afirmācijas pašas par sevi arī. Un arī problēmas pagriešana citā gultnē, tā ka uztaisa smadzenei mindblow, ka tā domāt arī var, bet lai to nostiprinātu, bieži vien izmantoju afirmācijas.

Un alkohols. Kā garšīgs, bet neadaptīvs koupinga mehānisms.