Man pašam arī ir diezgan aktuāla "problēma" ar draugu būšanu (precīzāk, draugu neesamību). Lai arī iemesli man droši vien ir citi (kā jau katram cilvēkam ir sava individuālā pieredze), es pievienojos tendencei neveiksmēs vainot sevi. Vismaz agrāk es tā mēdzu reaģēt. No vienas puses ar socializēšanos diezgan pagrūti/sarežģīti. Un es drīzāk atradīšu 10 vai vairāk citus darbus pirms izvēlēšos "iet cilvēkos". Bet no otras puses, socializēties tomēr gribās, tā vēlme atrast līdzīgi domājošus man ir diezgan stipra. Tas priekš manis ir izaicinājums un klupšanas akmens. Iepriekšējos gados vairākkārt es mēģinājis iesaistīties dažādās interneta/reddit/discord komūnās (Iet un iepazīties ar cilvēkiem man vienkārši bija bail, doma vien mēdz man izraisīt trauksmi). Un līdz šim lielais vairums man beidzās ar neveiksmi un vilšanos, jo tur sarunu veids un apspriestās tēmas mani galīgi neuzrunā. Vienlaikus es uz maniem mēģinājumiem runāt par sev interesējošām lietām gaidīto atbildes reakciju nesaņēmu. Un es domāju, ka tas ir viens no manu neveiksmju iemesliem: pārāk daudz ieciklēties uz vēlamo,gaidīto reakciju. Iepriekš rakstīju par citiem līdzīgi domājošiem (tādiem, kas vairāk uz eksistenciālismu pavilkti - citādāk domājošiem). Domāju, ka man bija pārāk augsti standarti priekš citiem cilvēkiem, lai tad es ar tiem varētu sākt draudzēties un veltīt viņiem laiku. Lai cik dumji vai muļķīgi neizklausītios, visu šo laiku meklējot citus līdzīgi domājošus, es meklēju vēl vienu sevi.

Runājot par vecajiem pagātnes kontaktiem no skolas, universitātes, iepriekšējiem darbiem, tie man visi ir praktiski 100% pārtrūkuši. Bet par to es īpaši nepārdzīvoju, jo pirmkārt, acīmredzot, īstas draudzības man tad nebija. Kā arī es jūtos atvieglots, ka nav jākrāmējas ar sociāliem kontaktiem, kas, kā jau iepriekš minēju, man mēdz būt diezgan liels pārbaudījums un pat apgrūtinājums.

Tagad es šai draugu būšanai pieeju nedaudz savādāk. Ja agrāk es to uztvēru kā vajadzību/nepieciešamību, bez kuras dzīve ir nepilnīga, tad tagad es draudzēšanos uztveru kā bonusus, papildinājumu savai dzīvei. Savam pamatam man ir jādraudzējas ar (jāpieņem) sevi. Tādēļ es pirmajā teikumā vārdu "problēma" liku pēdiņās, jo īstenībā regulārs kontakts ar vienaudžiem par kopīgām interesēm pārsvarā man nav problēma, jo vienkārši man tik ļoti pēc tāda papildus regulāra sociāla kontakta baigi neprasās (kontaktus kontakta pēc man nevajag). Man gan ir paveicies, ka man ir izveidojušās attiecības ar dažiem radiniekiem, ar kuriem es varu izrunāties no visas sirds. Arī ar manu terapeitu ir izveidojies ļoti saskanīgs un pilnvērtīgs kontakts. Un, taisnību sakot, man pašreiz ir viens online paziņa, ar kuru šad un tad sarakstos. Bet vismaz atbilstoši pieņemtajiem standartiem par draugu sarakstiem dažādos sociālajos portālos, man regulāru kontaktu saraksts būtu gauži niecīgs. Reizēm paliek vientuļi vai arī uznāk vēlme dalīties ar kādus savos iespaidos. Tad es atkal mēģinu kādai interneta komūnai pievienoties. Savu cibas profīlu nesen reanimēšu tieši šī iemesla dēļ. Pagaidām esmu itin apmierināts.